Pēdējā laika ilgas pēc nezin kā, pēc kaut kā tāla un pārpasaulīga, rezultējās briesmīgā sapnī, kas bija tik daudzkārt pārāks par realitāti, ka labprāt paliktu tur.
Man ļoti patīk realitāte, un, par spīti vakardienas šokam un smagajām pārdomām, man patīk tā vieta dzīvē, kur es esmu, taču tas bija tieši tā, kādas citpasaulīgas ilgas es sevī jūtu - daudz, daudz un nesalīdzināmi labāk.
Sapnī notika vairāki notikumi, pēc kā es ilgojos. Tikai vienu no tiem es uzskatu par vismaz 5% iespējamu, taču tas ir visai maz manā ziņā, vai tas notiks. Vēl viens it kā ļoti teorētiski varētu piepildīties, bet ar mazāk kā 1% varbūtību, patiesībā es uzskatu, ka piepildīties tas nevar, pretstatā tam ar mazo, bet tomēr kaut cik iespējamo varbūtību. Vēl daži notikumi vispār nav iespējami šajā eksistences līmenī. To visu es sapnī piedzīvoju, pie tam savstarpēji skaisti secīgā veidā.
Taču pie Dieva notikumus. Tās sajūtas! Tas nav aprakstāms. Nav un es pat necentīšos.
Šobrīd jūtos tā, it kā viss būtu kļuvis pelēks un vienāds, it kā jebkas, kas notiek šeit, ir garlaicīgs un nenozīmīgs. Tik dziļas, patiesas baudas izjūtas es neatceros nekad šeit, uz zemes.
Iespaids izplēnēs, protams, padzeršu stipru kafiju, parīšu aiz bēdām, pāries. Tomēr kaut kur iekšēji esmu saskārusies ar kādu savas esksistences paralēlo variāciju, kurai veicas daudz labāk, kas dzīvo piepildītākā pasaulē jau no sākta gala. Tas pat varbūt bija tāds ideāls - tajā pasaulē ir sāpes, nāve, nelaimes, bet tikai tik daudz, lai cilvēku tiešām bīdītu uz priekšu, lai gribētos un būtu prieks kaut ko sasniegt. Šī realitāte savukārt bieži piespiež pie zemes tā, ka piecelties ir jau pārāk grūti un pat gadus nākas pavadīt četrrāpus.

Tikai kas mani nobūris..?
Realitāte šķobās un dara man mokas.

Šodien jūtos pilnīgi citās realitātēs. It kā tiešām tuvotos tam kaut kam, tai citpasaulei, kas brutāli, bet gaidīta ielaužas manā realitātē.
Varbūt tas ir īstais Viņš? Tas Viņš, ko es meklēju visos un visās? Protams, viena viņa izpausme man periodiski ir tuvu un saskatāma, bet mēs visi esam tikai cilvēki, kas citos meklē viņu nemirstīgo būtību, to dievību, to vareno spēku, kas viņi ir citās pasaulēs.
Es domāju, ka nemitīgā vilšanās, kas cilvēkus piemeklē, kad ilgu objekts izrādās ir no miesas un asinīm, ir tas, ka mēs visi meklējam cits cita augstāko es, nemirstīgo būtību, ko atceramies no citām realitātēm, šīs atmiņas mūs sāpina, jo šeit ne realitāte, ne cilvēki nav tādi. Mīlestība tāpēc ir tik svēta, ka spēj parādīt to nemirstīgo skaistumu mirstīgajā, neglītajā pasaulē, ko mēs visi tik ļoti alkstam, kaut uz mirkli. Jā, uz mirkli. Uz dažiem mirkļiem. Uz daudziem mirkļiem, bet tikai uz mirkļiem.
Šodien man nav vajadzīgs nekas cits, kā mūzika un mani sapņi. Klausos kaut ko ļoti vecu, kaut ko no saviem pusaudzības aizlaikiem, jūtos nedaudz līdzīgi... Toreiz man nebija dzīves, man bija tikai grāmatas, mūzika un sapņi. Šobrīd man ir dzīve, bet tā aizgājusi pelēcībā un anēmiskā vājumā, ne tāpēc, ka tā nebūtu interesanta, bet kaut kas daudz skaistāks mēģina tajā ielauzties.
Tāpat kā Ormuss juta pasauli šķeļamies, kādu citu realitāti ielaužamies pierastajā, tāpat es jūtu, ka pierastā, kaut mīļā realitāte zaudē spožumu un es atkal iegrimstu ēnu pasaulē, kur valda neskaidri tēli, kas pieņem miesas un asiņu atveidu tikai sapņos.
Ir arī kāda īpaša seja, kas mani vēro no turienes - otrā feju orākula būtne, kas man visvairāk no visām būtnēm liekas tuva un mīlama. Iepriekš, šķirstot draudzenes kārtis, man acis bija ciet, bet šoreiz es pēkšņi jūtos tā, it kā skatītos personīgi, ne arhetipiski vai enerģētiski pazīstamā sejā. Vai tas ir viņš, kas mani sauc uz ēnu valstību? Ar kārts aprakstu nejūtu nekādu saikni, bet tās acis... tās skaistās lūpas... sapnī es viņu redzēju pilnā augumā, ne tikai seju kā uz attēla.
Skaists, tumšs, pilnasinīgs...
Varbūt, ka viss ir vienkārši kā vecās grāmatās - par mani ir ieinteresējusies feja, kas uzlikusi man burvību. Varbūt, ka viss ir tik vienkārši, šausminoši un klasiski. Kā no 19.gs brīnumainajiem E.T.A. Hofmaņa stāstiem.
Jūtos, it kā atrastos divās vietās vienlaicīgi.
Tā jau ir gadījies, bet tas bija tik sen, ka es vairs īsti nemāku tikt galā ar šo senāk tik pierasto situāciju. Esmu pieradusi pie savas skaistās, interesantās dzīves, pie saviem mīļajiem, pie tā, ka man ir ko darīt, ka man nemaz negribas sēdēt vienai pie loga un vērties tālēs... zaļajās.
Mīlestība ir tik savāda lieta, tā dažkārt dzīvo arī bez konkrēta mīlas objekta, vai arī vienu objektu projicē uz cita, un tāpat sanāk, ka mēs visi meklējam kaut ko citu nekā mums ir...

Es centos, tiešām centos, un gribēju, un ticēju. Taču vienmēr viss ir divpusējs. Ja no vienas puses ir tikai vēlme padoties, otra nevar ilgi vilkt viena pati.
Bija skaisti un tas bija to vērts. Līdz pēdējai sekundei.

Cik skumji, ka nekas viegls man nenes tādu efektu kā citiem, nedod nekādu mierinājumu. No alkohola man metas slikti jau pēc pirmās glāzes vai pirmā aliņa. Neko stiprāku negribas... lai gan laikam gribas. Šito kaut kā tiešām gribētos nomērdēt un izgriezt ārā kā augoni.

Labi uz kādām 10 minūtēm man izdevās noturēties pie sajēgas, pieņemt viņa izvēli, nedaudz pat izlikties, ka man ir vienalga, kas tagad notiks, jo tā ir viņa izvēle, bet ilgāk par 10min laikam es neizturēšu.
Tagad man nāk prātā tikai arvien ļaunāki scenāriji, arvien lielākas šausmas, lai gan es darīju visu iespējamo. Tiešām darīju visu iespējamo, es gluži vergoju šai vienai domai un idejai, šai sajūtai, kas mani velk pie viņa, un es varētu vergot vēl ilgi, jo atalgojums ir vairāk kā pietiekams.
Tagad es kārtējo reizi nezinu, kas notiek, man nav nekādu iespēju to noskaidrot, man ir jāiet uz Vikkas saietu un jāsmaida, un jādzīvo tālāk, jo man nav nekādas citas izvēles.
Man ir bail, man ir neaprakstāmi bail, un man ir tik ļoti žēl, ka ir sašķīdis kaut kas neizsakāmi skaists. Nē, ne manas vainas dēļ, vismaz vainas apziņa mani nemoka, bet... mani moka viss pārējais.
Nožēla, ka tā ir, neticība, bailes par nākotni, bailes no savām jūtām, bailes par viņu, bailes par sevi, bailes no pasaules un tās netaisnīguma.

Daiļrunīgs virsraksts. Pirmo reizi dzeru tramvajā, pat neslēpjot pudeli, garām brauc ātrie. Līdz nāve mūs šķirs, agrāk vai vēlāk. Līdz nāve mūs šķirs, tu redzi, muļķi??? Neesmu tevi precējusi, bet tā jūtos. Esi ieberzies, nolādētais gļevuli, ar tādu, kas var mīlēt absolūti un svēti, un vaļā tu tiksi pār kādu no mūsu līķiem. Neesi tik pārliecināts, ka pār tavējo. Tas ir kaut kas lielāks pat par mums abiem.