Tā ir man ļoti skumja tēma - līkās muguras. Tagad jau tādas tik daudziem, ka uzskata par normu, tāpēc es ar savu nedaudz taisnāko, lai gan tālu no ideāla, izpelnos komplimentus un... izbrīnu.
Es nemaz nevaru izturēt ilgu laiku salīkt, nevaru ilgāku laiku izbaudīt, ka kāds man uzliek galvu uz ribkurvja, man trūkst gaisa, nespēju brīvi elpot. Sanāk raisīties vaļā no visādām mīļām pozām, saskaroties ar neizpratni.
Cilvēki neizprot, ka bojā sev veselību, atņem sev skābekli un apgrūtina sirdsdarbību. Ārsti saka, ka šī līkā mugura un mazkustīgums tagad ved nāvē ar infarktu pat 30 gadus vecus cilvēkus, parasti vīriešus.
Man tas liekas tik nožēlojami, un jā, vīriešiem ir daudz līkākas muguras kā sievietēm.
Par estētiku... Ja jau mana skoliotiskā mugura tik regulāri izpelnās komplimentus un esmu pazīstama ar savu stāju, tad... Ai, skumji. Ļoti.

Jūtos tā, it kā būtu pienākušas kaut kādas beigas, kāds būtu nomiris.
Jau tā jutos slikti divas dienas, bet tik ļoti pieviltas cerības un plāni manu garastāvokli padara nāvīgu.
Vēl pēc 24min jāpieņem kliente, bet man nav spēka sakārtot bardaku mājās.
Ko lai mēs tagad darām? Vai viņš tiešām aizbrauks, kad man jau dabiski nāk vārds "mēs"?
Tas ir kaut kas neiedomājams... es nespēju noticēt tam, ka tik ļoti viss var sanākt nepareizi, tik neveiksmīgi, tik... bezjēdzīgi? Un tas viss - tukšā gaisā??? Bez jēgas???
Nespēju ne uz vienu dusmoties, man nāk raudiens... Kā lai es tieku galā tagad ar kādu citu, kas grib man klātienē izkratīt sirdi?
Tik vienkārši briesmīgi... nesaprotami, bezjēdzīgi un briesmīgi.