Man ļoti patīk realitāte, un, par spīti vakardienas šokam un smagajām pārdomām, man patīk tā vieta dzīvē, kur es esmu, taču tas bija tieši tā, kādas citpasaulīgas ilgas es sevī jūtu - daudz, daudz un nesalīdzināmi labāk.
Sapnī notika vairāki notikumi, pēc kā es ilgojos. Tikai vienu no tiem es uzskatu par vismaz 5% iespējamu, taču tas ir visai maz manā ziņā, vai tas notiks. Vēl viens it kā ļoti teorētiski varētu piepildīties, bet ar mazāk kā 1% varbūtību, patiesībā es uzskatu, ka piepildīties tas nevar, pretstatā tam ar mazo, bet tomēr kaut cik iespējamo varbūtību. Vēl daži notikumi vispār nav iespējami šajā eksistences līmenī. To visu es sapnī piedzīvoju, pie tam savstarpēji skaisti secīgā veidā.
Taču pie Dieva notikumus. Tās sajūtas! Tas nav aprakstāms. Nav un es pat necentīšos.
Šobrīd jūtos tā, it kā viss būtu kļuvis pelēks un vienāds, it kā jebkas, kas notiek šeit, ir garlaicīgs un nenozīmīgs. Tik dziļas, patiesas baudas izjūtas es neatceros nekad šeit, uz zemes.
Iespaids izplēnēs, protams, padzeršu stipru kafiju, parīšu aiz bēdām, pāries. Tomēr kaut kur iekšēji esmu saskārusies ar kādu savas esksistences paralēlo variāciju, kurai veicas daudz labāk, kas dzīvo piepildītākā pasaulē jau no sākta gala. Tas pat varbūt bija tāds ideāls - tajā pasaulē ir sāpes, nāve, nelaimes, bet tikai tik daudz, lai cilvēku tiešām bīdītu uz priekšu, lai gribētos un būtu prieks kaut ko sasniegt. Šī realitāte savukārt bieži piespiež pie zemes tā, ka piecelties ir jau pārāk grūti un pat gadus nākas pavadīt četrrāpus.