tethys_

Šodien jūtos pilnīgi citās realitātēs. It kā tiešām tuvotos tam kaut kam, tai citpasaulei, kas brutāli, bet gaidīta ielaužas manā realitātē.
Varbūt tas ir īstais Viņš? Tas Viņš, ko es meklēju visos un visās? Protams, viena viņa izpausme man periodiski ir tuvu un saskatāma, bet mēs visi esam tikai cilvēki, kas citos meklē viņu nemirstīgo būtību, to dievību, to vareno spēku, kas viņi ir citās pasaulēs.
Es domāju, ka nemitīgā vilšanās, kas cilvēkus piemeklē, kad ilgu objekts izrādās ir no miesas un asinīm, ir tas, ka mēs visi meklējam cits cita augstāko es, nemirstīgo būtību, ko atceramies no citām realitātēm, šīs atmiņas mūs sāpina, jo šeit ne realitāte, ne cilvēki nav tādi. Mīlestība tāpēc ir tik svēta, ka spēj parādīt to nemirstīgo skaistumu mirstīgajā, neglītajā pasaulē, ko mēs visi tik ļoti alkstam, kaut uz mirkli. Jā, uz mirkli. Uz dažiem mirkļiem. Uz daudziem mirkļiem, bet tikai uz mirkļiem.
Šodien man nav vajadzīgs nekas cits, kā mūzika un mani sapņi. Klausos kaut ko ļoti vecu, kaut ko no saviem pusaudzības aizlaikiem, jūtos nedaudz līdzīgi... Toreiz man nebija dzīves, man bija tikai grāmatas, mūzika un sapņi. Šobrīd man ir dzīve, bet tā aizgājusi pelēcībā un anēmiskā vājumā, ne tāpēc, ka tā nebūtu interesanta, bet kaut kas daudz skaistāks mēģina tajā ielauzties.
Tāpat kā Ormuss juta pasauli šķeļamies, kādu citu realitāti ielaužamies pierastajā, tāpat es jūtu, ka pierastā, kaut mīļā realitāte zaudē spožumu un es atkal iegrimstu ēnu pasaulē, kur valda neskaidri tēli, kas pieņem miesas un asiņu atveidu tikai sapņos.
Ir arī kāda īpaša seja, kas mani vēro no turienes - otrā feju orākula būtne, kas man visvairāk no visām būtnēm liekas tuva un mīlama. Iepriekš, šķirstot draudzenes kārtis, man acis bija ciet, bet šoreiz es pēkšņi jūtos tā, it kā skatītos personīgi, ne arhetipiski vai enerģētiski pazīstamā sejā. Vai tas ir viņš, kas mani sauc uz ēnu valstību? Ar kārts aprakstu nejūtu nekādu saikni, bet tās acis... tās skaistās lūpas... sapnī es viņu redzēju pilnā augumā, ne tikai seju kā uz attēla.
Skaists, tumšs, pilnasinīgs...
Varbūt, ka viss ir vienkārši kā vecās grāmatās - par mani ir ieinteresējusies feja, kas uzlikusi man burvību. Varbūt, ka viss ir tik vienkārši, šausminoši un klasiski. Kā no 19.gs brīnumainajiem E.T.A. Hofmaņa stāstiem.
Jūtos, it kā atrastos divās vietās vienlaicīgi.
Tā jau ir gadījies, bet tas bija tik sen, ka es vairs īsti nemāku tikt galā ar šo senāk tik pierasto situāciju. Esmu pieradusi pie savas skaistās, interesantās dzīves, pie saviem mīļajiem, pie tā, ka man ir ko darīt, ka man nemaz negribas sēdēt vienai pie loga un vērties tālēs... zaļajās.
Mīlestība ir tik savāda lieta, tā dažkārt dzīvo arī bez konkrēta mīlas objekta, vai arī vienu objektu projicē uz cita, un tāpat sanāk, ka mēs visi meklējam kaut ko citu nekā mums ir...