tethys_

Labi uz kādām 10 minūtēm man izdevās noturēties pie sajēgas, pieņemt viņa izvēli, nedaudz pat izlikties, ka man ir vienalga, kas tagad notiks, jo tā ir viņa izvēle, bet ilgāk par 10min laikam es neizturēšu.
Tagad man nāk prātā tikai arvien ļaunāki scenāriji, arvien lielākas šausmas, lai gan es darīju visu iespējamo. Tiešām darīju visu iespējamo, es gluži vergoju šai vienai domai un idejai, šai sajūtai, kas mani velk pie viņa, un es varētu vergot vēl ilgi, jo atalgojums ir vairāk kā pietiekams.
Tagad es kārtējo reizi nezinu, kas notiek, man nav nekādu iespēju to noskaidrot, man ir jāiet uz Vikkas saietu un jāsmaida, un jādzīvo tālāk, jo man nav nekādas citas izvēles.
Man ir bail, man ir neaprakstāmi bail, un man ir tik ļoti žēl, ka ir sašķīdis kaut kas neizsakāmi skaists. Nē, ne manas vainas dēļ, vismaz vainas apziņa mani nemoka, bet... mani moka viss pārējais.
Nožēla, ka tā ir, neticība, bailes par nākotni, bailes no savām jūtām, bailes par viņu, bailes par sevi, bailes no pasaules un tās netaisnīguma.