 |
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) terrible_lie | |
|
|
|
|
Pēdējais miegs - 19.09. 07:00 mošanās pēc četru stundu gulēšanas. Kopš tā brīža vairs ne sekundes miega.
Pašreizējais stāvoklis - laimīgs. Prāts strādā, ķermenis mazliet dusmojas, bet kopējā aina visnotaļ laba.
Process - pirmā nakts jau iepriekš žurnālā aprakstīta, tur vairs nav, ko atgriezties. Otrā nakts - sarunas par visu iespējamo un neiespējamo, pastaigas pa mazām un lielām pilsētas ielām un parkiem, nopietnas un nenopietnas sarunas, sevis ieslēgšanā absolūtā pašplūsmā.
Rezultāts - enkuri pacelti, paranoja atstāta aiz borta, kuģis bez piepūles atiries no pagātnes klints. Nolaistām burām, tas atstāts mierīgai pašplūsmai.
Atziņas - lai no kaut kā tiktu vaļā, nav jāuztraucas par rezultātu. Lai no kaut kā tiktu vaļā, tas ir vienkārši jāpalaiž vaļā. Nav iespējams kaut ko atlaist, ja tu to pats nelaid vaļā. Izrādās - lai sevi sakārtotu, nav par to jādomā, ir vienkārši jāsakārto. Lai sarautu saites, kas tur pie pagātnes, tās ir jāpārgriež. Nebiju domājis, ka tas vissir tik viegli.
Atklāsme - jebkas sāk eksistēt tikai tajā brīdī, kad tu par to domā. Jo vairāk tu par to domā, jo nesatricināmāk tas eksistē. Tiklīdz tu pārstāj par to domāt, tas pārstāj eksistēt.
Tulkojums - viena vienīga, pusminūti īsa, it kā nemaz ne tik būtiska saruna atvēra man acis. Pārējais nāca pats no sevis. Esmu atbrīvojies no tās nastas, kuru visu šo laiku stiepu sev līdzi. Nekādas saiknes ar pagātni vairs, nekādas sevis mocīšanas, nekādas citu mocīšanas. Vieglums plecos, vieglums sirdī. Tu prasīsi - kā tas tik vienkārši izdarāms? Neko nedarot. Kārtējā pastaigas pieturas punktā pēkšņi atklāju, ka tas viss ir zudis. Tad arī sapratu, ka dēļ tās sarunas, tikai un vienīgi. Ir patīkami staigāt atvērtām acīm, vairāk gaismas un vairāk krāsu saredzams. Es zināju, ka tikt ar to galā spēju tikai, sakārtojot pats sevi, taču nespēju izdomāt, kā to izdarīt. Pārstāju domāt, un lūk - darīts. Pats no sevis. Vajag vienkārši ļauties.
Vēl arvien gan nespēju pierast pie šīs tik sen aizmirstās sajūtas, ka sirdī viss mierīgs, ka apmierinājums ar dzīvi, ka neviltots dabīgs smaids un neuzspēlēta labsajūta un omulība iekšā valda. Pāris kafijas un arī ķermenis pieskaņosies kopējai sajūtai :)
Šis ir tas brīdis, kad varu no sirds un ne sev, ne citiem nemelojot, droši teikt - es mīlu dzīvi :)
Un vēl es mīlu Rīgas naktis un klusumu un drošību, un siltumu šajās naktīs.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
jā, forši, būtu tīri jauki, ja tu mani informētu pirms tam, kad brauc pie manis, [cenzēts].
tikai nedari to 5 min pirms izbraukšanas. dari to dažas dienas pirms tam. vai arī dari, kā tīk, un rēķinies ar sekām.
vienkārši es neredzu jēgu, kādēļ tev runāt par to, ka tu "varētu atbraukt pie manis", ja pats nevari runāt konkrēti. es pieļauju, ka to, ka es uzskatu par savu mātes pienākumu tevi pieņemt, mēs jau esam noskaidrojuši.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
tajā brīdī, kad es mēģināju ar tevi vienoties (acīmredzot ne īpaši veiksmīgi) par to, ka tu PATS izdomā, kad atbrauksi, un PATS piesakies pirms tam, es to lielā mērā darīju tāpēc, lai man nevajadzētu čakarēties, mēģinot sagādāt tev iespējami labus apstākļus, lai izdomātu, vai un kad to darīt.
lūdzu, saproti beidzot, ka man nav jāorganizē tava tikšanās ar tavu bērnu. tā ir tava darīšana & tava atbildība, un, jo tu mazāk mani traucēsi ar savu neizlēmību, jo labāk būs visām iesaistītajām personām.
tas, ka tu atkal jau nevari izdomāt, kad atradīsi laiku savam bērnam, ir pieņemts by default, un nav ne mazākās nepieciešamības man to atgādināt. ziņo man, kad situācija mainās, nevis tad, kad tā paliek nemainīga.
|
|
|
|
|
|
| |
|
|
|
|
|
Previous Next 
