Viss sākās (as usual) Bellepokā, kur iekāpām ar absints mazliet pasēdēt. Drīz vien pievienojās arī jerrym. Jau brīdī, kad parādījās waits, sapratu, ka nebūs labi, taču centos sevī šo sajūtu apslāpēt - galu galā cik tad nu var... Neatminos vairs, kurā tieši brīdī, taču pievienojas sirke ar pusarbūzu. Ļoti garšīgs pusarbūzs, jāsaka. Ja neskaita faktu, ka pa Bellepoku apkārt nēsājās kaut kāda stulba blondīne rozā apģērbā, ar spārniņiem uz muguras un burvju nījiņu rokās, viss bija tik parasti, cik nu tas Bellepokā notiek.

Protams, krietni pēc pusnakts ar waits izdomājam, ka jādodas uz Ropažiem. Ap pusčetriem naktī iebraucot Ropažos, konstējam, ka krogā notiek Lielais Tusis, lecam no takša ārā un dodamies uz turieni. Priekšā knapi uz kājām stāvošs bijušais klasesbiedrs, jau krietni aizlējies otra kroga bārmenis, kaudze mazgadīgu meitenīšu un kaudze aizlējušos purnu, kas nāk sveicināties, taču kurus nezinu.

Tusis krogā beidzas, dodamies ar waits pie manis. Sastādam kompāniju trim meitēniem, kam uz to pašu pusi un sarunājam tikties nākamajā dienā koncertā. Nav ne jausmas, vai viņas tur bija, jo neatceros ne viņu vārdus, ne paskatu.

6dien ap 12iem piecēlušies dodamies uz veikalu iepirkt kaut ko, no kā mājās kaut ko ēdamu uztaisīt. Protams, veciem alkoholiķi, pa ceļam iesprūstam krogā uz stundām trim, kur paspējam arī paēst. Ierodas Kārlis, pazūd Kārlis. Dodamies ar waits uz veikalu, iepērkam alus un pārvācamies pie dambja. Piebrauc kaut kādi lietuvieši, kas stundu no vietas atkārto "пиздец, как здесь круто, пиздец, как здесь красиво". No mašīnas skan Led Zeppelin un kaut kas tāds, vecais lietuvietis stāsta, ka pats agrāk aktīvi spēlējis roku un koncertējis, vienā koncertā nokoļījis meiteni, kas izrādījusies viņa sievas draudzene, sieva par to uzzinājusi, paķērusi mašīnu un pirmajā līkumā ienesusies kokā, kopš tās reizes vairs nespēlējot. Traki, nodomāju. Pēc brīža no vietējā dārza milzīgu, smaržīgu kaņepju pušķi rokās izlien cits lietuvietis.

Atkal ierodas Kārlis ar alu. Izdzeram visus krājumus, dodamies atpakaļ uz centru. Krogs, vakariņas, prom uz pasākuma norises vietu, pirms tam iepērkot alus krājumus, jo tūlīt taču jau būs desmit. Koncerts labs, pie Shaman Gild ar waits mazliet pašokējam vietējo publiku. Sounds Of Steel kvalitatīva mūzika, vietējiem fantastisks black metal meikaps un skaists šovs. Kārlis ar Sounds Of Steel pazūd un pēc brīža atgriežas ar puspudeli Jameson. Brālīgi visu iztukšojam, uzzinam, ka Kārlim mājās ir pudele absinta un pudele Jagermeister. Loģiski, ka dodamies bariņā pie Kārļa.

Pa ceļam uzzinu, ka paziņam līdzi ripas. Piesakos uz vienu. Nokļūstam galā. Alus, alus, alus, absints, alus, alus, absints, alus, alus, alus, absints. Izejam koridorā, ieņemam pa ripai. Jau vairāk kā stunda pagājusi, taču īsti neieper, paņemu vēl pusi (vairāk nav). Stāvam koridorā, runājamies, kad jūtu, ka nemanāmi piezagusies vājprātīgākā eiforija. Vaidi no vannasistabas, vaidi no istabas otrā pusē, čalas no verandas. Jūtos totāli eiforijas sasiets. Kārlis izmet visus no mājām, gulēt viņam griboties, dodamies uz pilskalnu uz vietējo bruņinieku mītni, daudz alus uz vietas. Skaists, sirdi plosoši skaists mēness un nakts. Visu nakti to vien daru, kā nepārtraukti aktīvi ar visiem runājos. Stundu sēžu un runājos ar trim maziem meitēniem, kas, mutes pavērušas, klausās par tetovējumiem, tetovējumu tehniku un visādām citādām muļķībām. Puse jau atlūzusi, puse lūzt nost, waits paņem no manis atslēgas un arī dodas gulēt. Lielākā daļa jau guļ, es tikai runāju un runāju, un runāju, un runāju, un runāju... Eiforija vēl arvien cieši jo cieši tur mani savā varā.

Saule aiz loga jau pilnā sparā cepina, kad beidzot sākas atiešana. Cik gara un skaista eiforija, tik gara un nepatīkama atiešana. Tiklīdz apklustu, žokļi sacērtas tā, ka sāp, kaulus lauž, kājas kaut kur peld projām, rokas trīc. Par spīti visam, jūtos nepieklājīgi labi. Ierodas izgulējies waits, dodamies uz veikalu pēc alus. Atgriežoties konstatējam, ka nav absolūti neviena, izņemot msjones, kas čuč tik saldi, ka roka neceļas modināt. Pēc brīža ierodas viens bruņinieks no black_data aprakstītā pārgājiena. Atrodam vēl dažus vakardienas dalībniekus, dzeram tālāk. Viens no bruņiniekiem atrod pazudušo kandžas pudeli, taču tai mēs ar waits neņemamies ķerties klāt, smejot, ka pēc pāris stundām domāsim savādāk. Pēc kāda laika parādās džins ar toniku, dzeram to. Toniks beidzas, uzdzeram ar alu. Alus arī beidzas. Pagaršojam kandžu, tīri laba rādās esam, ejam pēc vēl alus.

Pa ceļam ieeju krogā uz labierīcībām. Apsēžos, manā acu priekšā slieksnis pārvēršas par akvāriju, kurā peldas divas trešdaļzivis. Saprotu, ka ir pilnīgs čau.

Kāds jau ir pamanījies uztīt smuku kāsīti, izpīpējam. Silti, tik patīkami silti. Alus beidzas, parādās vēl viens kāsītis. Vēl jo patīkamāk paliek. Saprotu, ka atiešana no iepriekšējās nakts tā arī vēl nav īsti beigusies. Alus beidzas, nopūšamies, ķeramies pie kandžas, no pāris waits sitieniem pats no sevis uzliekas kaut kāds poļu radio ar 20-to gadu dziesmām. Kandža beigusies, praktiski visi jau atlūzuši. Kaut arī man miegs vēl arvien nenāk, sapošamies, atvadamies no pēdējā vēl dzīvā bruņinieka un dodamies uz māju pusi.

No rīta autobusu pieturā gaidot pilnībā saprotu, ka ir pilnīgs čau - ilgu laiku stāvu, skatīdamies uz divām 50 santīmu monētām rokā un nekādi nespēju saskaitīt, cik tur kopā sanāk. Pa ceļam uz Rīgu tikpat pilnībā pārliecinos, ka esmu jau krietnu laiku kā miris un, visticamākais, darbā mani sagaidīs uz klaviatūras uzkritušais, puspuvušais manējais līķis. Izkāpjam no autobusa, visas maliņas lauž tā, ka knapi kustos, taču par spīti visam tomēr nākas arī uz sevi attiecināt waits tekstu par to, ka jūtos nepieklājīgi labi.

Darbā neviens līķis tomēr negaida, taču sajūta, ka esmu miris, nepamet. Spogulī bail skatīties.

Apmēram tā kaut kā.