|
|
terrible_lie | |
|
|
|
|
Vai tad nu es neesmu liels puika? Vai tad es nespēšu pārdzīvot sūda šķiršanos? Pilna pasaule skaistu zaķu, esmu uz brīvām kājām un varu doties Lielajās Zaķu Medībās...
Bet nē, laikam jau neesmu es liels puika, jo nespēju, nekādi nespēju tikt ar to galā. Septiņi mēneši galu galā kopā pavadīti. Es varu dzēst, cik un ko vien vēlos, varu no visiem saviem draugiem izmest ikvienu, kas kaut mazliet ar Viņu saistīts, izdzēst visas Viņas bildes, Viņas draugu telefona numurus, Viņas īsziņas, visu visu visu...
Ne sūda tas nelīdz. Es varu strādāt, galvu nepacēlis, pusdienās neejot, no kompja ne sekundi neatejot, un tāpat - atliek kaut uz sekundi, uz sekundes simtdaļu atslābināties, kad spēju tikai un vienīgi par Viņu padomāt.
Tik daudz lielo, skaisto plānu kopā plānots. Tik ilgu laiku uz priekšu. Dzīvokļa remonts, labiekārtošana, kāzas, studijas kopā, kopīgs uzņēmums. Kopīga dzīve līdz kapa malai. Un kur tas viss tagad ir? Kaķim zem astes, ne vairāk, ne mazāk. Visi izplānotie plāni tagad ir nebūtība un es vairs nesaprotu, ko lai dara, kur liekas, kam lai pieķeras. Jūtos kā okeāna vidū izmests - visapkārt viens vienīgs tukšums, lai arī uz kuru pusi skatītos. Sirdī tukšums, pirkstā tukšums, mājās tukšums.
Pat domas par braukšanu mājās man šobrīd uzdzen nelabumu - ko es tur ellē ratā darīšu? Tur taču neviena nav. Ir tikai tukšums, klusums, vientulība...
Nē, Viņa nebija nekāda aizraušanās, nekāda iemīlēšanās. Viņa nebija kaut kā aizpildīšanai vai uzmanības novēršanai. Viņa bija un ir mana Lielā Mīla, lai arī cik salkani tas skanētu. Viss apkārt esošais tagad liekas tik bezvērtīgs un lieks. Man nav ne vismazākās nojausmas, ko tagad darīt. Atkal pievērsties darbaholismam un rāpties pa karjeras kāpnēm? Kāda sūda pēc, ja nav neviena, kam to veltīt?
Likās - OK, nomierināšos, savākšu domas, gan jau viss kaut kā saliksies pa plauktiņiem. Pasāpēs, pāries. Ne sūda nekas nepāries, ne sūda nekas nekur nesaliksies. Viens vienīgs liels tukšums - gan ārpusē, gan no iekšas. Nav nekā, absolūti nekā vairs...
Bet nē, es neraudāšu, es taču esmu liels puika un māku savaldīties. Es māku, es to varēšu, es tikšu pāri!
Ne sūda es nemāku, bļe.
FUCK.......
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
"Kāda sūda pēc, ja nav neviena, kam to veltīt?" jājā,es tam visam vēl pirms mēneša gāju cauri - niknums, dusma, aizvainojums sāpe un sajūta, ka nekā vairs nav, nekā nekā un ka pat mājās negribas, jo tur arī nekā un prieku vairs nesagādā tas ko tu dari, jo nava kam..āā, nu karoč, es domāju, ka es tevi saprotu, nezinu gan vai tas ir svarīgi vai nav. bet tu padomā, kā bija pirms tam, kad tu to meitene nepazini, kā tu tad dzīvoji un ka tad tu to darīji sev. ai, ko es te muldu vispār
|
|
|
|
|
|
| |
|
|
|
|
|
|
|
nebija un, pieņemu, arī nav vienpusējas jūtas
bet .. es nekad, nekad neskriešu pakaļ
es centos, es mainījos, par visām varītēm, kad vien varēju, mēģināju izbrīvēt vairāk laika, ko Viņai veltīt, taču Viņa palika ieciklējusies pagātnē - ka man darbs ir pirmajā vietā, ka ne kripatiņa laika neveltu Viņai .. jā, protams, bija tāds posms, kad nedēļām mājās nerādījos, jo nācās smelt to, kas pirms manis sastrādāts, lai darba vieta vispār netiek likvidēta .. kad tavās rokās ir 30 cilvēku liktenis, tu nevari tā vienkārši atmest ar roku un paziņot "mans darba laiks ir cauri un es dodos mājās" .. bija, jā, taču šis posms pagāja un atradās ar katru brīdi arvien vairāk un vairāk Viņai veltāmā laika, taču bija jau par vēlu - pārāk tas pagātnes laiks kaulā iegrauzies...
es zinu, ka tā ir mana vaina, ka tas tā izvērties zinu, ka nepietiekami ātri mainījos...
|
|
|
|
|
|
| |
|
|
|
|
|