nebija un, pieņemu, arī nav vienpusējas jūtas

bet .. es nekad, nekad neskriešu pakaļ

es centos, es mainījos, par visām varītēm, kad vien varēju, mēģināju izbrīvēt vairāk laika, ko Viņai veltīt, taču Viņa palika ieciklējusies pagātnē - ka man darbs ir pirmajā vietā, ka ne kripatiņa laika neveltu Viņai .. jā, protams, bija tāds posms, kad nedēļām mājās nerādījos, jo nācās smelt to, kas pirms manis sastrādāts, lai darba vieta vispār netiek likvidēta .. kad tavās rokās ir 30 cilvēku liktenis, tu nevari tā vienkārši atmest ar roku un paziņot "mans darba laiks ir cauri un es dodos mājās" .. bija, jā, taču šis posms pagāja un atradās ar katru brīdi arvien vairāk un vairāk Viņai veltāmā laika, taču bija jau par vēlu - pārāk tas pagātnes laiks kaulā iegrauzies...

es zinu, ka tā ir mana vaina, ka tas tā izvērties
zinu, ka nepietiekami ātri mainījos...