Kafe, music, hunger
Reiz kādā ielas kafejnīcā man blakus apsēdās pavisam neparasts cilvēks. Kādēļ neparasts, jūs jautāsiet. Man un pārējiem kafejnīcas apmeklētājiem uz šķīvja kūpēja karsts ēdiens, bet šim puisim uz šķīvja noliktais disku atskaņotājs, milzīgā ātrumā griežoties, radīja dūmu efektu.
“Vai vēlaties pasūtīt?” laipni vaicāja viesmīle, kad puisis jau kādu laiku bija sēdējis pie galdiņa .
“Ko?” puisis izslēdza atskaņotāju “ā…man lūdzu Rolling Stones jaunāko izlasi!”
“Nesaprotu?!?” viesmīle bija pavisam samulsusi.
Lielo apjukumu viņas sejā pamanījis, puisis paskaidroja: ”Jau kādu laiku es pārtieku tikai no mūzikas. Bet ja jums nav The Rolling Stones, tad man glāzi kvasa!”
Viesmīle vēl vairāk apjukusi, aizgāja pildīt puiša pasūtījumu, bet es ar lielu salātu lapu mutē puisim vēlreiz pārprasīju: “Un Tu tik tiešām pārtiec no mūzikas?”
“Protams!” viņš lepni atbildēja ”Es ēdu mūziku, un tās man daudz vajag! Īpaši garšīgs man šķiet rokenrols…”
Sekoja pauze un smaga nopūta, tad viņš turpināja: “Laikam atkal esmu iemaldījies nepareizā vietā. Mana ēstuve ir tur, pāri ielai.” Viņš norādīja uz milzīgu, divstāvīgu, spoži stiklotu mūzikas veikalu.
“Vai tev patiešām negribas ko taustāmu?” es ieinteresēta viņam jautāju, jo cilvēku, kas pārtiek tikai no garīgās barības, tik bieži nenākas satapt. “Vai tev negribas īstu ēdienu? Vai tu nejūties izsalcis?” Tievs jau viņš bija, bet izskatījās pēc veselīga cilvēka.
“Kā nu ne, es esmu izsalcis!” viņš man nopietni atbildēja “esmu izsalcis pēc labas mūzikas, ar katru arvien gardāko skaņdarbu es kļūstu alkatīgāks! Esmu šedevru mednieks!.”
“Bet kas gan īsti ir šedevrs, tas patiesi oriģinālais?”
“Zini, es arī to sev jautāju. Dažreiz man šķiet, ka viss jau ir pateikts, viss ir dzirdēts, tiek tikai pārmainītas plates puses. Tas, ko mēs sakām, ko mēs dzirdam un radām, ir mūsu interpretācija. Dažiem tā iznāk labāka, pārējie tikai atdarina, bet, tas arī ir jāmāk!”
“Tu uzskati, ka mēs vairs nedzirdēsim neko neatkārtojamu?” es biju pavisam izbrīnījusies.
“Nē, gan jau dzirdēsim. Nešaubos, ka arī šajā mirklī tiek radīts kaut kas vienreizējs, taču nav teikts, ka visiem tas šķitīs vienlīdz labs.”
“Neatzīts ģēnijs…”
“Iespējams! Varbūt viņa darba vienreizību novērtēs tikai viens cilvēks. Vai ar to ir par maz? “
Tikai tagad es sapratu, ka es nesarunājos ar vienkāršu dīvaini, bet gan ar dīvaini - filozofu.
“Tas atkarīgs no cilvēka.” es viņam atbildēju “Ja nu cilvēks ir godkārīgs, vai viņam ir jāgaida nāve, lai viņš tiktu atzīts?”
“Ja viņam tā patīk, tad var gaidīt, bet diezin vai mūsdienās tas ir vajadzīgs. Reklāma, tikai reklāma nosaka visu, un nauda. Brīnos, ka tik daudz cilvēku izmet naudu vējā par pilnīgi nevērtīgām lietām. Tas ir kā grauzt plastmasu!”
“Un kas, tavuprāt, ir laba mūzika?” es kļuvu nedaudz asa.
“Laba mūzika ir kā mīlestība, kā pilnīga laimes sajūta. Mūzika pulsē manā ķermenī, es ievelku elpu un ienirstu bezgalīgajā skaņu okeānā. Un vēl veselu mēnesi pēc laba koncerta es jūtos kā iemīlējies. Ne ēdiena, ne dzēriena vajag.”
Klausoties viņā, pašai nemanot, biju izēdusi savu šķīvi un secināju, ka viena muzikāla diēta man arī nebūtu pa skādi. Viesmīle atnesa man rēķinu, puiša kvasu viņa norakstīja uz kafejnīcas rēķina, jo nevēlējās vairs klausīties neraksturīgajos pasūtījumos. Savādnieks, kura vārdu mūsu sarunas laikā tā arī nepajautāju, uzaicināja mani uz viņa “paradīzi”, lai arī es beidzot atrodu savu mūziku. Vērojot viņa aizrautību rokoties pa disku plauktiem, atradu interesantu izlasi ar dažādiem “pasaules mūzikas” skaņdarbiem. Varbūt tie kļūs par manu mīlestību, ja ne - uz pasaules ir tik daudz dažādu variantu…