stāvot Mierielas pieturā slapjās kedās un pavisam nosalusi - skatījos peļķēs, kuras hipnotizēja..un domāju..par Jāņiem, par laiku, kurš bīdas projām pārāk ātri, par to, ka viss ir savādāk, nekā pirms.. gada? jā laikam.. šodien gribas visu darīt pavisam ātri - steigties nezin kur... nepamatotas bailes, ka kaukur nokavēšu, lai gan nekur netaisos. Lai šodien no drēgnajām ārēm mani sargā betona sienas, vilnas zeķes, kas man kājās un karsta tēja.