bij
jā, jauki pēc divām nedēļām beidzot kārtīgi pabūt mājās, darot visus mājas darbus, pagatavojot siera zupu un ābolu pankūkas, paplunčājoties burbuļvannā, kamēr aiz loga slapja pelēcība. bet man gribas apmainīt šo komfortu pret jauniem piedzīvojumiem. jo skumjas par to, ka visjaukākie mirkļi šovasar ir pārtapuši par atmiņām. vēl lielākas skumjas par to, ka parīt jau augusts. fuifuifuifui, es negribu par to domāt!
sestdien zvērā vajadzēja sekot noradījumam: elvīr, nedzer vairs. būtu bijis savādāk. toties svētdien spontānais izbrauciens uz laukiem. kapu svētki, interesanti svētki. bet man uznāca pinkšķis par to ka nepzinu savus vecvecākus. un par to kā vispār viss deformējas. tagad man būtu baigi daudz ko teikt, bet to tāpat saprastu tikai es.