švaļ
sen man nav bijušas tik lielas antipātijas pret kādu konkrētu cilvēku. ārprāts, cik pretīga sajūta.
-
un iespējams, ka mana empātija ir muļķīga, un ka tās ir pārāk daudz manī, un ka šajā pasaulē, kur katrs cīnas tikai par sevi, tā man būs nasta. bet es jūtos labi, zinot, ka izturos labi pret citiem. varbūt tā nemaz nau empātija, bet izdevīgums priekš sevis? psaiholodžī.