man ir saulrietmānija, un katru reizi uz to es skatos kā uz brīnumu.
no meža atnestās maijpuķītes reibinoši smaržo.
aizvien vairāk galvā šaujas doma, cik ļoti man gribas prom no ierastās vides un cilvēkiem, kuri pēdējā laikā aizvien vairāk sāpina. viena pati pūlī.
un šodien es nobijos pati no sava atspulga un tad sāku histēriski smieties.
paliek labāk izmetot miskastē no prāta piesārņojumus, vismaz uz laiku, kamēr neuzradīsies jauni. lai gan pareizāk būtu teikt - atgriezīsies vecie.