bet laiks turpina skriet gaismas ātrumā

 ejam cept smilškūkas, būvēt štābiņus, spēlēt paslēpes stroikā, vizināties andr-onkuļa ceļamkrānā, pīt neskaitāmus pieneņvainagus, skaitīt kurkuļus dīķī, ēst zemenes mežā, šūpoties lielās kļavas šūpolēs . . .
ikšķile un bērnības draugi ir tālu pagātnē, bet es negribu lai šīs atmiņas pazūd kautkur starp parasto rutīnu un jaunajām atmiņām.
un dažreiz pietrūkst tik parastu lietu... itkā viņas ir tepat, bet taipat laikā nesasniedzamas - jo nau laika. bet vis mainās: uzskati, vide, cilvēki...