Tik ļoti gribu vēl vienu bērniņu, un tik ļoti baidos - ka būs, un arī ka nebūs, ka ir jau par vēlu, vai ka kaut kas nebūs labi, ka netiksim galā, ka būs jāatsakās no sevis. Ar pirmo bērnu kā ūdenī lēcu, un ar otro bija milzu pārliecība, ka viss būs labi. Tagad it kā viss skaidrs un norunāts - jāsagaida, kamēr vīrs kaut cik sagribēs, un tad, ja vēl vecums būs dzemdēšanai pieņemams un Dieviņš dos, tad ok. Ja nē, varēs adoptēt. Ja vispār nē, arī labi, ir daudzas lietas, ko dzīvē darīt. Taču tā kā tagad ir labāki apstākļi, tad grēks būtu nemēģināt. Un no vienas puses, tā trauksme un skumjas, ka laiks iet, un no otras, ieplānotās lietas, kas liek atlikt, kā jaunībā. Ar skaudību skatos uz pirmsskolas bērnu vecākiem, taču nogurstu, kad diennakti paviesojas četrgadīgais radinieks.