Šovasar mēs bieži bijām šķirti.

Bija tā - es gāju gar jūru, pavientuļā vietā, biju jau nogurusi, un nāca vakars. Un es ieraudzīju vīrieti ar riteni, tievu vīrieti, un tuvāk pienākot, izrādījās, ka ne ļoti jaunu, varēja būt ap 50, un ne stilīgi ģērbtu, bet arī ne tizli, tā nabadzīgi un vienaldzīgi ģērbtu, pozitīvā nozīmē, tā kā vecmodīgi, tā kā ārpus laika, iedomājieties tādu kā garo apakškreklu un taisnas bezpersoniskas padomju laiku bikses. Viņš viss bija tāds stiegrains un stāvēja, pakāpies uz augsta baļķa/soliņa, pret kuru bija arī atbalstījis riteni. Un tad man aizgāja ciet, es domāju, ja viņš gribētu tagad mani ņemt un izpist, tepat, pirmajā kaut cik iespējamajā vietā, es teiktu, jā. Pat ne teiktu, es jau nevarētu neko teikt, es tikai pieļautu. Es viņu nenormāli iekāroju, kā viņš tur vilka nost savu uzbudinošo ārpuslaika kreklu.

Tizla apakšveļa vispār ir daudz uzbudinošāka nekā smuka. Jo skaistā apakšveļā cilvēks sevi ir sagatavojis kā preci, bet, ja kāds ierauga tavu jefiņu apakšveļu, tad tu viņam esi atklājies pa īstam.

Tas vīrietis, protams, pat nedomāja man tuvoties. Toties vēlāk, kad biju gandrīz jau atgriezusies pilsētā, mani bikli uzrunāja sieviete. Jautāja kādu ielu. Es viņu gabaliņu pavadīju. Sieviete bija no Lietuvas, vecāka par mani, un arī drusku vecmodīgi noformēta, taču skaista. Tumšām, lielām acīm un gariem matiem. Viņa lauzītā krievu valodā jautāja parastās kūrorta lietas un tad aicināja mani iedzert tēju. Un tad es nodomāju, ka viņa grib ar mani pārgulēt, jo es arī viņu iepriekš pludmalē biju ievērojusi, turklāt viņa redzēja, kā es kaila peldos. Es sabijos un atteicos, man arī nebija līdzi maka tējai un es negribēju pārāk tuvināties, pat ja viņa negribētu neko tādu. Un man vēl tagad šķiet, ka esmu bijusi aizspriedumaina, ka tā man bija speciāli domāta pieredze, bet es negribēju izlīst no savas drošās kastītes.

Tā es dzīvoju bez vīra.