Toties ko es gribēju pastāstīt, un tā ir ne vienu reizi vien, ka ne tikai pēc atšķirtības periodiem, bet arī pēc jauniem iespaidiem, visbiežāk pēc viesībām, uzlabojas seksa kvalitāte. Tās var būt apmeklētas kopā vai arī katram savas vai vienam no mums, bet pēc tam var just to citu cilvēku enerģijas, kā mēs visi cits citu uzbudinām, uzvelkam, iedvesmojam. Un es atnāku un netraucē izdzertais alkohols, nav slikti un nesāp galva, ir milzīga brīvība, pazūd laika izjūta, notiek pulsācija. Te nu būs banāls salīdzinājums, bet dzīvē jau drīkst, tad lūk, mēs bijām kā jūras viļņi un krasta smiltis, un tad jau vienā zupā. Tomēr mēs esam nepilnīgi un šis ritms var nojukt. Man var sākt sāpēt mugura vai arī viņš var sajust, ka taisos beigt, pārāk sabudināties un apstāties, lai nepabeigtu pirms manis, bet man viņa apstāšanās nojauc visu kruto beigšanu; vai arī es sāku domāt kaut ko par sadzīvi vai literatūru. Taču es apsolīju sev par to nesatraukties, bet ļauties visam, kā ir. Manī tikai ir dziļi iesakņojies ginekologu viedoklis, ka sievietei ir obligāti jābeidz, ka sieviete nedrīkst palikt uzbudināta, jo asinis iegurnī ir kaitīgi. Tad nu es vienmēr beigās tomēr kaut kā pabeidzu pa roku galam.