Šoreiz es ļoti ilgi noturējos priecīga. Tomēr priekšpēdējā dienā, jā, kā tad, tik skumja sajūta, tik iztukšota, viss tik bezjēdzīgi, ne pastrādāt vari, nedz arī gribas kā kādreiz šo tukšumu kompensēt ar draugiem, jo saprotu, ka draudzēšanās, lasi, iedzeršana pienākas tad, kad ir gandarījums par ko padarītu. Pamurrāt azotē neatteiktos, taču viņš, kā par spīti, tieši tad vairāk iet savās gaitās, nevis kā reizēm, kad esmu aizņemta, atnāk un vedina uz jūru vai uz mežu. Un tad jau pēdējā vakarā skandāls, labi, ka es tagad sevi pazīstu, saku, neņem galvā, tas ir bulšits, premenstruālais, ja vien, protams, neesmu grūta. Un tad no rīta sāk vilkt, un saprotu, būs, FŪ.