Šoreiz atkal kavējas, un es vairākas dienas nevarēju saņemties uztaisīt testu. Sapnī tests bija pozitīvs. Es samierinājos, es jau visu laiku esmu drīzāk gatava bērnam. Tomēr man bija skumji, ka tas gadījies tā nejauši, pavirši, neizbaudot procesu. Iespējams, tas ir mans pēdējais bērns, es nodomāju, un es būtu gribējusi viņu ieņemt apzinātā atvērtībā. Man jau ar vienu pa šķirbu iespraukušos Dieva gribu pietiek. Tomēr, es sapnī sev teicu, ar to bija jārēķinās. Kā ir, tā ir. Es ierakstīju jaunumus Cibā. Es teicu draugiem, kolēģiem, studiju biedriem un pasniedzējiem, ak, jā, man te nedaudz sarežģījusies situācija, ziniet, es gaidu bērnu.
Tad es pamodos, bija puspieci, ļoti vajadzēja čurāt. Un es sapratu, viss, tagad. Es paņēmu atvilktnē testu un iemērcu čurā, un parādījās viena svītra. Tātad es esmu viena savā ķermenī. Man arī nav tāda stāvokļa sajūta. Drīzāk tas ir no svētku dzeršanas.