Kad es stāstīju bērniem par virinātājiem (mūsu rajonā pirms pāris gadiem viens esot redzēts, bija pat patruļa pie skolas), viņi smējās, vēderus saķēruši. Bet nu vismaz viņi to zina, ja nav aizmirsuši. Teicu, ka ir tādi cilvēki, kuriem sagādā baudu rādīt citiem savus krāniņus, bet šis veids citādi parasti nav bīstami un ka nevajag pārāk baidīties. Esmu teikusi arī, ka nevienam nav tiesību aiztikt viņu intīmās zonas kā tikai viņiem pašiem, sankcionētam ārstam un nākotnes mīļotajam cilvēkam. Esmu skaidrojusi arī par seksuālu vardarbību, ko tas konkrēti nozīmē, taču, godīgi sakot, viņi ir tie, kas negrib klausīties - atšķirībā no manis pašas bērnībā, kas līdz zināmam laikam uzdeva jautājumus un nesaņēma atbildes. Taču mūsdienās to laikam māca arī skolā.