Man bija divpadsmit gadu, un es zīmēju kādu māju bērnudārza teritorijā, skolas mājasdarbu, kamēr mamma ar abiem mazajiem bērniem dzīvojās turpat tuvumā. Bija brīvdiena, nojumes un rotaļlaukumi bija klusi un tukši, jo bērnudārzs bija slēgts, mēs bieži mēdzām brīvdienās tur pastaigāties.
Es piecēlos, lai aizietu pie viņiem, kad kaut ko sajutu un atskatījos. Aiz stūra bija kāds vīrietis, kurš turēja rokas augstumā nedaudz zem jostasvietas un kustināja tā, itin kā drāztu zīmuli. Vairāk neko es neredzēju, toties viņa acis! Tās skatījās manī pilnīgi neprātīgi. Es drausmīgi sabijos, iekliedzos un aizskrēju. Viņš nedzinās man pakaļ, un kad mēs tur atgriezāmies ar mammu, kurai es visu izstāstīju, tajā nojumē vairs neviena nebija. Taču, kad jautāju mammai, ko viņš īsti darīja, viņa svešādā balsī noteica - izaugsi, sapratīsi. Es izaugu un sapratu, un tagad tā ir viena no lietām, par ko es visvairāk esmu apvainojusies uz mammu. Es biju bērns, un viņai vajadzēja man to pateikt.

Tāpat, visu bērnību mani biedēja "vienai nestaigāt" un "uzmanīties", jo kāds vīrietis varot "uzbrukt, noģērbt un izdarīt pāri". Taču man neteica, KO TIEŠI man var izdarīt! Visu bērnību es prātoju, kas tad ir tas briesmīgais vārdā nesaucamais, no kā mani brīdina. Bija vēl pāris robežsituācijas, tomēr vienmēr tiku pasargāta no tiešas un fiziskas seksuālas vardarbības - atšķirībā no daudzām citām meitenēm pasaulē, kurām tā nepaveicās. Man ir vismaz viena draudzene, ar kuru tas ir noticis un kas salīdzinoši nesen, tikai tagad, pēc gadiem, ir sākusi par to runāt. Es varu tikai iztēloties, kādas šausmas viņai bija jāpārdzīvo, un tagad, kad viņa par to grib runāt, mamma un arī citi cilvēki negrib dzirdēt. Mamma negrib justies sāpināta un vainīga, draugi negrib justies neērti. Visbēdīgāk, ka temats joprojām ir tāds, par kuru cilvēki negrib ne tikai runāt, bet arī klausīties.