Tagad pastāstīšu par to slaveno. Mēs braucām kopmītnes liftā savienoto valstu vidienē. No kurienes tu esi, es prasīju, kā jau tur satiekoties bija pieņemts, un viņš ar krievu akcentiņu atbildēja, ka no Maskavas. Tā mēs pārgājām uz krievu valodu. Viņa angļu valoda bija ļoti laba, tekoša, liels vārdu krājums, bet nu tas akcentiņš. Tas pielipa arī man, vēlāk.
Tātad, mēs sastapāmies liftā, un es uzreiz sapratu, ka gribu viņu. Man bija divdesmit viens gads, karē griezums, tāds kupls un drusku pūkains, garš sarkans plašķis, nekrāsota seja. Viņam bija trīsdesmit trīs, gara auguma, plecīgs, par izskatu vairāk nevaru stāstīt. Tas bija mans mūžā vienīgais "sekss tanī pašā vakarā", vienīgais "gadījuma sekss" vai "vienas nakts romāns", kas beigās tomēr izvērtās uz vairākām reizēm. Mēs, protams, neaizgājām pisties uzreiz no lifta. Taču vakarpusē es izdzirdēju viņu un vēl vienu draugu kopmītnes gaitenī. Es arī uzreiz viltīgi izlīdu, it kā pie veļas mašīnas, it kā karti paskatīties. Vobšem, viņi mani uzaicināja iedzert, tā otra džeka virtuvē. Mums tur bija tādas dvīņu istabiņas, starp katrām divām istabiņām virtuve un vannas istaba. Man otrā pusē dzīvoja blonda albāniete, bet viņam - brazīlis. Es neatcaros, kas dzīvoja otrā pusē tam džekam, pie kā mēs dzērām, un tas arī nav svarīgi. Mēs dzērām kaut kādus stipros dzērienus un runājām, kā jau tādās reizēs, mums kā postpadomjiem bija diezgan daudz par ko parunāt, turklāt man ir lieliska krievu valoda, viņi neticēja, ka esmu bilingvāla. Tad otrs džeks kaut kur pazuda, un viņš sāka mani skūpstīt, es ļāvos, un viņš mani aizveda uz savu istabu.
Nešaubos, ka no viņa viedokļa tas bija tā - vairākas nedēļas bez sievietes, tad šitāda jauniņa liftā atklāti blenž un runā krieviski, viņš izmanto situāciju, meiteni piedzirda un ievelk gultā. Un no manas puses - saskatījāmies liftā un tai pašā vakarā nopisāmies, pēc tam tikai uzzināju, cik viņš slavens. Vēlāk kļuva vēl slavenāks. Tik slavens, ka neviens man netic. Viņš arī lielījās ar savu slavenumu. Laikam viņam kremta, ka es, gluži izglītota meitene, viņu nebiju zinājusi.

Pie viņa mēs vēl pabučojāmies un papļāpājām, es tā kā bišķiņ lauzos, bet nu pavedināt viņš prata. Viņš vispār bija daudz nekautrīgāks nekā mani iepriekšējie džeki, latvieši, jauniņi, kā man tagad šķiet. Es jau esmu rakstījusi, ka man pirms vīra nebija labs sekss ne ar vienu. Tas varēja būt emocionāli satriecošs, varēja būt uzbudinoša priekšspēle, taču sekss pats par sevi nebija pilnvērtīgs, un iespējams, manu klīrību salauza tieši šis krievu vīrietis, ka ar vīru es jau spēju būt dabiska, tieši pateicoties šim slavenajam. Viņš sauca vārdos lietas, ko iepriekšējie bija kautrējušies pieminēt. Es viņam piederēju ne tikai kaila, bet tiešām tāda, kā biju - tādā nozīmē, ka es nebiju gatavojusies seksam ne ar vienu, kur nu vēl ar slavenību. Ja tas nebūtu noticis tik pēkšņi, es arī visticamāk nebūtu to darījusi. Man bija šausmīga apakšveļa. Tajā laikā es dzīvoju ļoti nabadzīgi. Man bija par maz zeķu ceļojumam, es vēl atceros, ka pārdzīvoju, ka nāksies viesnīcā uz trubām karināt vai nu cauras, vai salāpītas. Vēlāk es nopirku zeķes par stipendiju. Man nebija novaksēta nedz noskūta vai kā citādi sakopta intīmā zona. Bija novembris, un kopš vasaras tur bija uzaudzis smuks kažociņš. Es tiešām nebiju domājusi, ka vidējos rietumos to redzēs vēl kāds cilvēks. Par to mēs ar viņu pēc tam vēl ironizējām. Viņš kā cilvēks manu domu gājienu pilnībā saprata. Viņš arī teica, ka es viņam esot iepatikusies tieši sava īstuma dēļ. Taču es tagad vairs nezinu, vai viņš tiešām tā domāja, jo viņam tak vajadzēja kaut kādus vārdus, kas palīdzētu mani iegūt. Kaut gan patiesībā viņš to varēja izdarīt ar glāstiem vien, jo es tak pati viņu gribēju. Nevajadzēja jau tā pūlēties un stāstīt, ka baidās iemīlēties, jo esmu tik brīnišķīga. Ne jau iemīlēties viņš baidījās, vienkārši negribēja vairs tērēt laiku, kad seksuālā apetīte tapa apmierināta. Tas bija mans vienīgais klasiskais "paveda un pameta" gadījums. To es jau toreiz sapratu. Un ne jau ka precēties es ar viņu gribēju, nedz arī uzreiz nopietni samīlējos. Man bija gluži veselīga attieksme, taču neslēpšu, man gribējās, lai tās dažas nedēļas, ko pavadījām kopā tajā dīvainajā kopmītnes pilsētiņā, viņš būtu man draugs vai kas tamlīdzīgs. Parādītu veikalus, baseinu, bibliotēku, pastaigātos parkā un gar upi, aizietu kopā uz bāru vai kino. Divus pēdējos mēs pat izdarījām pa reizei. Tomēr tur jau jaucās klāt rūgtums. Bet nu labi, visu pēc kārtas.

Es tātad pavadīju viņa numuriņā kādas astoņas stundas, lielākā daļa no tām sekss. Man bija nojucis režīms; kad beidzot aizgāju uz savu istabiņu, amerikābija pieci no rīta, bet mājās - nākamais vakars. Es jau biju pilnīgi skaidrā. Pagulēju dažas stundas, iegāju dušā un katram gadījumam uzvilku savu labāko apakšveļu, melnas mežģīnes, bet tās vienalga bija ļoti nabadzīgas melnas mežģīnes no deviņdesmito gadu Rīgas centrāltirgus, un man to nevajadzēja darīt, vajadzēja izturēt stilu līdz galam, jo viņam vienalga Maskavā bija draudzene modele, droši vien īsta caca. Viņš tiešām atnāca pie manis, tiklīdz pamodās, un te nu man laikam vajadzēja sākt slīdēt prom, izvairīties un tā, kā jau tās sievietes laikam gan mēdz ar džekiem spēlēties, lai viņus "noturētu" - kamēr viņam vēl iekāre nebija rimusi. Taču es, kā zināms, to nekad neesmu mācējusi apzināti darīt, un neredzēju arī lielu vajadzību. Es atdevos viņam vēl un vēlreiz. Šajās reizēs pamazām atklājās, ka seksā un arī ārpus tā viņš bija diezgan šovinisks, īsts mačo. Es gan ilgi nespēju būt tik padevīga, arī pat toreiz nevarēju. Es sevi tomēr pārāk mīlu. Kaut kādā brīdī sāku uzstāt uz savām interesēm. Tas viss notika krieviski un laikam bija viena no manām ekspresīvākajām attiecību pieredzēm. Paralēli mēs vēl mēdzām iedzert, šaurās kompanijās vai divatā; labi atceros kādu vakaru, kad ar taksi aizbraucām uz dzērienu veikalu - jo tur, protams, dzērienus parastajā veikalā nepārdeva - un nopirkām rumu, bet tad ruma pudele izkrita vienam no mums no rokām un saplīsa pret asfaltu, un rums aiztecēja lietū gluži simboliski. Mums arī bija kopīgi pasākumi, nodarbības programmas ietvaros, ekskursijas, bet tad viņš pamazām sāka no manis izvairīties. Visticamāk, es viņam atņēmu laiku nodarbei, kas nodrošināja viņa slavenību. Turpmāko rezidenci es nejutos labi. Tas nebija tieši viņa dēļ, jo, es jau teicu, man tā nebija nekāda lielā mīla, tomēr es jutos ļoti vientuļa tai pilsētā un nebiju tik nobriedusi kā tagad, lai produktīvi izmantotu milzīgo laiku daudzumu, kas vairs netika tērēts seksam un alkoholam.

Kad viņš toreiz brauca prom, bija agri jāceļas, es nokāpu foajē viņus pavadīt, laime, ka tur bija vesels bars, ne viņš vien. Bija apmēram tā:
Ты меня на рассвете разбудишь,
проводить необутая выйдешь.
Ты меня никогда не забудешь.
Ты меня никогда не увидишь.
Un tā tālāk, tas ir Vozņesenska dzejolis.

Vēl pēc dažām nedēļām arī es atgriezos mājās un nolēmu izkopt attiecības ar tagadējo vīru. Nekādas sāpes manī nepalika.

Taču savādi, pēdējā laikā es redzu to slaveno sapņos, mēs viemēr sapnī "visu izrunājam" un mīlējamies vēlreiz. Vēl pirms dažām dienām redzēju, es nezkādēļ par kaut ko taisnojos, bet viņš maigi teica - tu toreiz biji tik jauna. Un noskūpstīja mani. Beigas.