Ap desmitiem vakarā sagribējās ēst. Tagad cepu kabaču sacepumu ar malto gaļu, cerams drīz būs gatavs. Tur vēl ir ķiploki, sīpoli un tomāti.

Šorīt atkal pa miegam dikti raudāju. Labi atceros, par ko, tāda socializēšanās un piederības lieta, kauns stāstīt. Nomodā es nekad par to neraudu. Varbūt tikai viegli paskumstu. Vai es apspiežu savas emocijas vai kas. Pēc tam viņš man ilgi aiztika, kā mierinājumu, vai; es ļāvos, papletu kājas, bet tad atkal aizmigu. Pamodos, turpinājām. Tāds lūk sestdienas rīts.