Es tik ilgi esmu nodzīvojusi monogāmi, ka baidos - nemācētu mīlēties ne ar vienu citu. Liekas, ka es kautrētos, klīrētos utt. Ka pašas ķermenis mani mulsinātu. Man nav slikti dotumi, augums joprojām diezgan slaids, taču man nav vairs tik maz gadu, esmu dzemdējusi, attiecīgi vēdera āda nav stingra, un arī uz sāniem un muguras ir krokas, es tikpat kā nesportoju un neveicu vaksāciju, man ir celulīts un daudz spalvu, kuras lielākoties noskuju, bet skujot jau ātri ataug. Teorētiski es zinu, ka vienīgā recepte ir būt dabiskai, droši vien es tā arī censtos. Ar viņu mums bija labi uzreiz kā uzsākām mīlēties, taču šis sākums bija tik sen. Un ar citiem pirms viņa es nekad nevarēju atbrīvoties, sekss bija drīzāk simbolisks akts. Es nezinu, kā būtu tagad ar kādu citu - vai kaut kas ir mainījies manī, vai arī viņš tiešām joprojām ir vienīgais, ar kuru es spēju mīlēties, ar kuru nerodas doma - velns, ko es te daru; no kura nerodas vēlme mukt prom.