Šonakt es sapnī kaislīgi bučojos ar vienu no saviem draugiem gejiem, vienu no saviem labākajiem draugiem. Mēs dzīvē nekad šitā pa īstam neesam bučojušies.
Es jau kopš mūsu pazīšanās sākuma, un tas ir ļoti sen, esmu zinājusi, ka viņš ir gejs, un tas noliek to robežu manī, lai cik ļoti man viņš patīk. Es zinu, ka viņš ir gulējis arī ar meitenēm, nedaudz, taču mums, kādi sastapāmies, jau "lieli", tas nebia iespējams, un visticamāk, nekad arī nebūs, ja vien galīgi neaizbrauks jumts.
Tomēr man ir bijis arī, ka ķermenis aizmirst par viņa orientāciju. Reiz, tas bija pirms kādiem pieciem gadiem, mēs dejojām, protams, dzēruši, es biju ļoti atbrīvojusies, bet ne tik briesmīgi noreibusi, lai neko nesaprastu - tomēr mēs nokritām zemē. Un tad iestājās mirklis, kad ieskatās acīs un pasmaida, mirklis, ko jūs noteikti pazīstat un pēc kura likumsakarīgi ir sākt skūpstīties, lai cik tas būtu neplānoti. To sapratuši, mēs samulsām, un tad viņš nobučoja mani uz lūpām, ātri un virspusēji, tā atrisinādams situāciju.