Parasti man nav raksturīgi kompleksot par izskatu, jo īpaši par svaru. Es arī nemēdzu pārdzīvot, ka kļūstu vecāka, tā drīzāk ir fakta konstatācija. Tomēr pirms pāris dienām es paskatījos bildes, kurās esmu pirms kādiem desmit gadiem. Cik tieva! Īpaši kājas - lai arī augšdaļā man tās vienmēr ir bijušas masīvākas, tomēr starpību redz. Nuja, tie ir tie desmit kg - uz ciskām un spilventiņi virs gurniem. Mierinu sevi ar domu, ka tagad toties ir smukāki pupi nekā kad pēc bērnu barošanas biju tieva un sejā nav tādu krunku kā daudzām vienaudzēm un arī jaunākām. Jā, 35 gadu vecumā joprojām karoju nevis ar krunkām, bet gan ar pumpām, un arī tas man nepatīk. Vai man būs pumpas līdz klimaksam???
Pusdraudzene - pusradiniece reiz man citēja Banderasu, ka skaistiem cilvēkiem grūti novecot. Es pirms tam biju teikusi, ka mani tas neuztrauc. Tātad, viņa mani neuzskatīja par skaistu, toties sevi gan. Gribējās atcirst, ka, ja bez šī te ārējā skaistuma nekā cita nav, tad varbūt arī ir grūti, bet novaldījos. Taču skatoties tās bildes, kur esmu jauna, fakin jauna, pieaugusi, bet jauna, un smuka, jā, es viņu sapratu.
Citādi es skatos ļoti reāli. Mana vielmaiņa kļūs tikai lēnāka, un ja turpināšu ēst kā tagad un nevingrot, man nebūs vairs jaunas meitenes auguma, kurš tagad vismaz drēbēs pēc tāda izskatās.