Vakar pārkrāmēju apavus. Zandales, čības un iešļūcenes liku čemodānā augstajā plauktā un ārā vilku rudens kurpes un zābakus. Pārsteigta secināju, ka man ir 4 absolūti lietojami zābaku pāri. Par vieniem, tikai uz pavasari pirktiem, biju aizmirsusi pavisam. Būtu ļoti nepraktiski pirkt jaunus. Bet vēl nepraktiskāk būtu nedomāt par pirkšanu, ja skaidrs, ka tāpat nopirkšu. Drīz lielajā čemodānā nebūs vietas, kaut regulāri cenšos visus man šķietami vecos apavus nolikt ārā pie lielā atkritumu konteinera.
Mēģinot biksēs atsvaidzināt iegludinātās vīles, kārtējo reizi iegludināju paralēlo vīli. Tādēļ nācās šorīt ķīmiskajā tīrītavā atdot divus pārus bikšu ar dubultvīlēm. Darbiniece mani jau atpazīst. Laikam gan nevajadzētu par visām varītēm censties kļūt par “zelta rokām” mājsaimniecības darbos.
Ābolus neviens neēdot spolītēs. Es ēdu. Apkārt nograužu jostiņu, tad no augšas noēdu serdi un tad, turot aiz kātiņa, pašu labumu. Apakšiņu. Drīz pati kļūšu par ābolīti.
Nepraktiski.