Visu dienu esmu nodauzījusies apkārt. Tagad vakarā gribēju pēc ilgiem laikiem pieplakt zilajam ekrānam, bet tur pašlaik valdītājs ar zelta pulti-scepteri ir basketbola cienītājs, tādēļ es klusiņām ar savu tēju pārvācos pie datora. SC nav nekā jauna. Vismaz ne tajos žurnālos, kuri man šķiet interesanti. Ziņās arī nekā ievērības cienīga, tādēļ, par spīti slinkumam, esmu izšķīrusies par labu šim te post'am.
Līnījdeju pasākums Salaspilī, maigi izsakoties, man šķita amizants. Vienīgi, sirsniņu aizķēra "obligāti visiem jāzin deja", kuru mums nācās iemācīties. To mācīja sieviete, apkārusies ar kažokādas astēm un virs džinsiem uzvilktiem stringiem. Es, protams, neko nesaprotu no line dancer modes ģērbšanās paražām... tomēr tie stringi izskatījās smieklīgi. Sliktā nozīmē. Priekšā mežģīnes un aizmugurē skatuves gaismās ļoti labi redzamās nošūtās vīles. Varbūt, ja tie būtu bijuši levis vai diesel stringi.. who cares actually.. ;) Par spīti tam, sagribējās atkal dejot. Pareizāk sakot, tika uzjundītas jūtas, kuras cenšos necilāt. Gandrīz asariņa jānobirdina par godu 18 nodejotiem gadiem, kas kļuvuši par manām ilgām. Kad atradīšu laiku, kad atbirs kāds no šībrīža hobijiem - atsākšu dejot. Ja ceļi ļoti nesāpēs. Kad... kad.. Tik daudz tādu 'kad' lietu.
Kad pabeigšu skolu...
Kad atradīšu jaunu darbu..
Kad beigšu dziedāt...
Kad man būs sava mājiņa...
Kad atkal būs vasara..
Kad būšu veca..
Negribu zināt, kas piepildīsies, kas nē. Bet mainīsies daudz kas. Kad es būšu tam gatava.