To, kas notiek pagalma mazajā autostāvvietā, varu redzēt tikai paceļot pēcpusi no krēsla. Parasti tas notiek vai nu dodoties pie printera, pēc tējas vai uz WC (meitenēm arī mēdz būt vajadzība iet uz tualeti). Un tur nu TAS shodien atkal bija. Tumši zils porsche ar noslēpumu. Tieši noslēpuma dēļ šis porsche nav nekāda parasta lieta, bet gan parādība ar dvēseli, kura slēpjas. Porsche ir bez vadītāja. Vai, pareizāk sakot, ar neredzamu vadītāju. Automobīlis stāvvietā parādās bez skaņas, to var tikai 'nejauši' pamanīt pa logu jau novietotu pierastajā vietā. Un pazūd ar divām skaņām. Durvju aizciršanas troksni un ausīs dūdojoša maiga motora burbuļošanu. Bērnībā, kad jau zināju, kad Salatēta nav, visu vakaru centos neatiet pārāk tālu no ārdurvīm, lai paspētu pieķert noslēpumaino pie durvīm zvanītāju un dāvanu maisa nosviedēju. Tagad es tā vaktēju porsche vadītāju. Jau pusgadu apmēram. Un vienmēr, bez izņēmuma, paskatos pa logu tanī brīdī, kad tiek aizcirstas mašīnas durvis. Noslēpums atkal palicis neatklāts. Un es, cik uziet, varu vainot klienta zvanu, priekšnieka vēlmi aprunāties vai tējkannas klikšķi. Porsche ir prom un es atkal palieku neziņā. Mana sportiskā interese pieaug ar katru durvju aizciršanās skaņu un šodien es sev nosolos nākamreiz sēdēt uz palodzes un nekustēties, līdz būšu redzējusi Visu. Pat acis nemirkšķināšu.