Stundu šorīt skatījos vecas, apputējušas bildes, kuras draudzene savākusies, uzrokot pamestu māju bēniņus laukos. Diezin, manām bildēm pēc 100 gadiem arī būs tāda ‘cita’ elpa? Pēdējās pamestās mājas, kurās es esmu bijusi, bija kāda nomale tālā augšzemē. Laivodami pa Gauju, izlēmām beigt braucienu gandrīz pie pašas Igaunijas robežas. Pametām upi un kāpām augša pa taku uz redzamajām mājām. Logi aiznagloti, durvis ciet, apkārtne aizaugusi un pie bērnu šūpolēm pamestas vecas rotaļlietas. Man neienāca prātā to visu izpētīt tuvāk. Turpmāk nākotnē mazāk šausmu filmas jāskatās. :) Un baismu tāpat pietika. Melns mākonis asinskārīgu odu - nogribējušos un badīgu vampīru bars - laupīja jebkādas optimisma paliekas sagurušajiem laiviniekiem. Autobusa šoferis atbraucis atrada otrādi apgāztas laivas un plostus, zem kuriem gulēja daļa izmisušo. Pārējie satinušies lietusmēteļos, ap galvām satītas jakas un katrā rokā pa koka zaram, ar neko neizsakošām acīm vicinādami tos lūkojās tālē. Droši vien uz Rīgas pusi kaut kur. Nebūtu pati to odu lērumu pieredzējusi, neticētu, ka tā var būt.


Būdama apavu māns, pakāršos. Ja redzi jaunkundzi siltos zābakos vasaras vidū, droši uzsauc “sveika, tequilla!”. Ja man (vairs ;) nebūs kauns par to, kas man kājās, es atsaukšos. Apavu veikalos nav apavu! Nekur! Tukšs! Fuuuu, izliku dusmu. :) Veiksmes man darba pārrunās! Vienbrīd pārdomāju iespēju tur ierasties makšķernieku zābakos, bet tie ir aiznesti uz garāžu.