Viss?
Dotajā momentā laikam nepiekrītu apgalvojumam, ka beigas ir kaut kā jauna sākums. Šobrīd jūtos tā, ka ir beigas un viss. Ja arī būs kas jauns, tad ar šīm beigām galīgi nesaistīts. Neražīga diena, daudz pārdomu un nepadarīts darbs. Var jau pateikt bosam, ka man sirdsāpes un ka arī turpmākās paris dienas nekāds jēdzīgs strādnieks no manis nesanāks. Tikai mani māc aizdomas, ka tas viņu nespētu aizkustināt. Visas Adobe's stāv vaļā un dīkstāvē atgādina, ka vajadzētu strādāt... strādāt..
Draudzene (mana mīļākā draudzene ;) piedāvāja kopā uz jaunu laiku sākumu iedzert pa tekilas glāzītei. Tik, kad es iedomājos sevi sēžam bārā, ripinot asaras kā pupas, puņķojoties un veel, nedod Dievs, tādēļ aizrijoties ar tekilu.... :), izsecinu, ka labāk kātot mājās, uzzvanīt mātei un palūgt, lai manu (nu jau bijušo) draugu vairs nepiemin, pielaist pilnu vannu ļoti karsta ūdens, veelreiz sev noskaitīt argumentus, kādēļ tā ir labāk visiem un pagalam uzkarsētai atkrist pussaklātā gultā un ātri aizmigt. JO tad rīt jau būs cita diena, ne tā, 'kurā mēs izšķīrāmies'.

Un pavisam fantastiski būtu, ja galvā neskanētu draudzenes no rīta dungātā dziesma "aizved maaaaaani, es luuudzos un praaaasuu.." kaucamais gabals, kuram šodien bij jāpaliek tikai viņas galvā, jo kurš gan tagad mani kaut kur vedīs? :)

Kādēļ es skumstu, ja zinu, ka tas ir pareizais solis? Negribētos atzīt, ka esmu atkarīga. Jāiemācās sāpes tā viegli viegliņām palaist gaisā pa vējam, izbaudīt to izzušanu tālā debess zilgmē un pieminēt labiem vārdiem. Nu tad lido, mana sāpe, un kļūsti par gaišu domu tālumā aiz horizonta! Bye, bye my love!