Naktī krāsot kāpnes daudzstāvu mājas trepjutelpā ir pat interesanti. Patiesībā es to nebūtu darījusi, jo neesmu čakla pēc dabas, bet, kad iedomājos, ka to varētu uzņemties mana mamma, saņēmos un teicu, ka izdarīšu. Iepazinos ar kaimiņu naktsgaitām, jo mans nodoms krāsot vēlu vakarā, kad neviens nestaigā, izgāzās. VIŅI naktīs neguļ. Pietam, vai ikkatrs naktsputns garāmejot pamanījās nokomentēt manu darbu vai sevi pašu. Sākot no 'Tu esi baigais malacis' līdz bezjēdzīgai sevis attaisnošanai 'mēs savu posmu arī visu laiku gribam nokrāsot, bet nesanāk laika' un tad, pārlieku bijīgi dodoties pa iešanai atstāto celiņu augšup, aiz centības nogrīļojas. Kāds garāmejot pajautā, vai nevēlos kompānijai iziet ārā uzsmēķēt, kāda noklabina špiļkas un atstāj aiz sevis smaržu mākoni, dodoties velns sazin kur (mana māsa ;) un vēl kāds paver durvis apskatīties, kas tur aiz sienas čabinoties. Kā par brīnumu, neviens neizvelk savu suni nakts pastaigā. Suņi nesaprot, kur var kāpt un kur ir svaigi krāsots. Kad pabeidzu, kādu brīdi stāvēju un priecājos, tad sajutos lepna un pēdīgi sapratu, ka nieks vien ir, lai sevi lielītu. Jo patiesībā es to galīgi nevēlējos darīt.