es, kā blakusgulētājs vienam tādam, kurš arī mēdz naktīs bažīties par potenciālo infarktu, esmu uzzinājusi un novērojusi, ka hroniska trauksme (ar panikas lēkmēm kā galējo formu) taču totāli mēdz nākt komplektā ar to prāta stāvokli, kurā iegūt kaut kādu immediate relief ir stipri augstāka prioritāte, kas vienkārši izslēdz jebkādu spēju domāt par sekām (pat, ja tās ir tik nepatīkamas, kā šitādas naktis) ilgtermiņā. nesen rakstīji, ka raizējies par pārvākšanos, man liekas, ir tikai loģiski, ka tas viss kaut kā sakompilējas un rada apstākļus, kuros gribas darīt lietas, kas uz brīdi šķietami nomierina. t.i., nu, piemēram, kāpēc gan lai stresaini apstākļi, kas rada vēlmi iedzert, dotu psiholoģisko grūdienu dzert mazāk?

nezinu caur savu pieredzi neko par smēķēšanas vai kafijas atmešanu/samazināšanu, jo nekad neesmu īsti tos praktizējusi, un arī ar alkoholu īstenībā galvenokārt esmu lielākoties ļoti piesardzīgs mērenības cienītājs, bet man liekas, ka tādi kaut kādi psiholoģiskie grūdieni ir pārvērtēti. ikreiz, kad es esmu mainījusi kādu ilgtermiņa ieradumu, tas nav nācis no kaut kāda pēkšņa psiholoģiska grūdiena, bet kaut kāda tāda ilgāka pārdomu un mazo lēmumu cikla rezultātā, pamazām saprotot un atzīstot, kas tieši ir tas, ko es zaudēšu, īstenojot pārmaiņas (tb, kas ir tas slēptais "labums", ko saņemu, turpinot kādu paradumu, no kura it kā gribu atbrīvoties), un izdomājot, vai es esmu gatava no tā atteikties. un tas reāli ir lēns process ar daudzkārtējiem feiliem, nevis viens lēmums, vienkārši vienā brīdī laikam ir sasniegta kaut kāda kritiskā masa, kas tad sajūtas kā tas grūdiens? nezinu. tas, ko es ar šo gribēju teikt, man šķiet, ka arī tā domāšana par to, ka vajadzētu, pagriezta konstruktīvā virzienā, ir reāls solis pārmaiņu virzienā.

ja Tev tiešām aktuāli atmest smēķēšanu un/vai vēl kaut ko, pirms kāda laika ieva tiešām forši rakstīja par visādiem smēķēšanas utml atkarību mehānismiem, varbūt Tev arī būtu interesanti palasīties!

(Reply to this) (Thread)

savādākais šajā trauksmes "sirdslēkmju" situācijā ir tas, ka ikdienā es nejūtos nervoza. jā, par kaut ko es, protams, uztraucos, bet ne tādā līmenī, lai naktīs nevarētu gulēt. un man nešķiet, ka es savas emocijas raktu tik dziļi, lai tās spētu izlauzties tikai fizisku izpausmju formā. tādēļ es savā galvā summēju visus ķermeni postošos paradumus, lai nonāktu pie secinājuma, ka kuru katru brīdi nomiršu. un šoreiz tās nav panikas lēkmes, kurās šīs domas par nāvi (un bailes no tās) ir normāla parādība. tā ir bezgalīgi gara nakts, kurā tu prāto - nez, cik ilgi tie infarkta simptomi velkas līdz pašam infarktam.

par tiem grūdieniem un lēmumiem nesen ar vienu draugu runājām. viņš vienkārši ņēma un nolēma nesmēķēt. un viss. tagad padodoties tikai absolūtā dzērumā - kas arī ir retums. viņa grūdiens bija sliktākais trips, ko viņš savā mūžā ir piedzīvojis un kas lika viņam pārdomāt savu dzīvi un paradumus. es pati arī esmu ko līdzīgu piedzīvojusi pirms vairākiem gadiem. tas gan nebija trips, bet vienkārši viena ballīšnakts, kuras beigās man bija tik neaptverami slikti (arī ar visu šo elpošanu un sirdsklauvēm, un sāpēm, un bailēm), ka nākamajā dienā es pārstāju smēķēt. kā ar nazi nogriezu. uz pusotru gadu, kad sāka brukt attiecības, es daudz dzēru un atgriezos pie cigaretēm.

vakarnakt gulēju un domāju, ka jāizbeidz sevi graut. jāizbeidz iznīcināt organismu, jo es negribu vairs šādus brīžus piedzīvot. bet pat tobrīd šīs domas pavadīja "es zinu, ka pamodīšos un man būs labi, tādēļ aiziešu uzsmēķēt" fons. es zināju, ka šis nav tas gaidītais grūdiens. un nesapratu, vai tiešām esmu tik ļoti pieradusi pie fiziskām sāpēm, ka ar mani jānotiek kaut kam tiešām briesmīgam, lai es beidzot prastos.

paldies, es pameklēšu un palasīšu!

(Reply to this) (Parent)