savādākais šajā trauksmes "sirdslēkmju" situācijā ir tas, ka ikdienā es nejūtos nervoza. jā, par kaut ko es, protams, uztraucos, bet ne tādā līmenī, lai naktīs nevarētu gulēt. un man nešķiet, ka es savas emocijas raktu tik dziļi, lai tās spētu izlauzties tikai fizisku izpausmju formā. tādēļ es savā galvā summēju visus ķermeni postošos paradumus, lai nonāktu pie secinājuma, ka kuru katru brīdi nomiršu. un šoreiz tās nav panikas lēkmes, kurās šīs domas par nāvi (un bailes no tās) ir normāla parādība. tā ir bezgalīgi gara nakts, kurā tu prāto - nez, cik ilgi tie infarkta simptomi velkas līdz pašam infarktam.

par tiem grūdieniem un lēmumiem nesen ar vienu draugu runājām. viņš vienkārši ņēma un nolēma nesmēķēt. un viss. tagad padodoties tikai absolūtā dzērumā - kas arī ir retums. viņa grūdiens bija sliktākais trips, ko viņš savā mūžā ir piedzīvojis un kas lika viņam pārdomāt savu dzīvi un paradumus. es pati arī esmu ko līdzīgu piedzīvojusi pirms vairākiem gadiem. tas gan nebija trips, bet vienkārši viena ballīšnakts, kuras beigās man bija tik neaptverami slikti (arī ar visu šo elpošanu un sirdsklauvēm, un sāpēm, un bailēm), ka nākamajā dienā es pārstāju smēķēt. kā ar nazi nogriezu. uz pusotru gadu, kad sāka brukt attiecības, es daudz dzēru un atgriezos pie cigaretēm.

vakarnakt gulēju un domāju, ka jāizbeidz sevi graut. jāizbeidz iznīcināt organismu, jo es negribu vairs šādus brīžus piedzīvot. bet pat tobrīd šīs domas pavadīja "es zinu, ka pamodīšos un man būs labi, tādēļ aiziešu uzsmēķēt" fons. es zināju, ka šis nav tas gaidītais grūdiens. un nesapratu, vai tiešām esmu tik ļoti pieradusi pie fiziskām sāpēm, ka ar mani jānotiek kaut kam tiešām briesmīgam, lai es beidzot prastos.

paldies, es pameklēšu un palasīšu!

(Reply to this) (Parent)