|
3. Sep 2018|19:29 |
es, kā blakusgulētājs vienam tādam, kurš arī mēdz naktīs bažīties par potenciālo infarktu, esmu uzzinājusi un novērojusi, ka hroniska trauksme (ar panikas lēkmēm kā galējo formu) taču totāli mēdz nākt komplektā ar to prāta stāvokli, kurā iegūt kaut kādu immediate relief ir stipri augstāka prioritāte, kas vienkārši izslēdz jebkādu spēju domāt par sekām (pat, ja tās ir tik nepatīkamas, kā šitādas naktis) ilgtermiņā. nesen rakstīji, ka raizējies par pārvākšanos, man liekas, ir tikai loģiski, ka tas viss kaut kā sakompilējas un rada apstākļus, kuros gribas darīt lietas, kas uz brīdi šķietami nomierina. t.i., nu, piemēram, kāpēc gan lai stresaini apstākļi, kas rada vēlmi iedzert, dotu psiholoģisko grūdienu dzert mazāk?
nezinu caur savu pieredzi neko par smēķēšanas vai kafijas atmešanu/samazināšanu, jo nekad neesmu īsti tos praktizējusi, un arī ar alkoholu īstenībā galvenokārt esmu lielākoties ļoti piesardzīgs mērenības cienītājs, bet man liekas, ka tādi kaut kādi psiholoģiskie grūdieni ir pārvērtēti. ikreiz, kad es esmu mainījusi kādu ilgtermiņa ieradumu, tas nav nācis no kaut kāda pēkšņa psiholoģiska grūdiena, bet kaut kāda tāda ilgāka pārdomu un mazo lēmumu cikla rezultātā, pamazām saprotot un atzīstot, kas tieši ir tas, ko es zaudēšu, īstenojot pārmaiņas (tb, kas ir tas slēptais "labums", ko saņemu, turpinot kādu paradumu, no kura it kā gribu atbrīvoties), un izdomājot, vai es esmu gatava no tā atteikties. un tas reāli ir lēns process ar daudzkārtējiem feiliem, nevis viens lēmums, vienkārši vienā brīdī laikam ir sasniegta kaut kāda kritiskā masa, kas tad sajūtas kā tas grūdiens? nezinu. tas, ko es ar šo gribēju teikt, man šķiet, ka arī tā domāšana par to, ka vajadzētu, pagriezta konstruktīvā virzienā, ir reāls solis pārmaiņu virzienā.
ja Tev tiešām aktuāli atmest smēķēšanu un/vai vēl kaut ko, pirms kāda laika ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) ieva tiešām forši rakstīja par visādiem smēķēšanas utml atkarību mehānismiem, varbūt Tev arī būtu interesanti palasīties! |
|