esmu ilgāku laiku vērojot nonākusi pie secinājuma, ka kaķu murrāšanas vienīgais iemesls ir manipulācija.

(Reply to this) (Thread)

tad pēc šīs alegorijas dvēsele arī paredzēta tikai manipulācijai?
iespējams.

(Reply to this) (Parent)

ļoti jauki uzrakstīji, paldies!

No kurienes tu rāvi, ka bērnam ir kut kāds īpašs prieks, ar kuru viņš iet pasaulē? Es labi atceros savu bērnību, prieka intensitāte bija tāda pati kā tagad.

(Reply to this) (Thread)

man ir ļoti liels prieks to dzirdēt!
es pati un mani apkārtējie ir pazaudējuši šo spēju skatīties pasaulē ar plašām, uzticīgām acīm un rast prieku sīkās detaļās. tās paslīd garām vai ir skepses aizēnotas, neļaujot priekam pacelties. protams, gadās arī patiesa prieka brīži, bet tas ir rets, īpašs notikums.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tas, manuprāt, lielā mērā ir arī vides (gan fiziskās, gan sociālās) jautājums, vai šī tendence tiek slāpēta vai ne, vai vide veicina prieku. ja godīgi, es šobrīd, domāju, no dzīves gūstu pat daudz vairāk prieka, daudz vairāk jūsmoju par sīkumiem, nekā bērnībā, jo man vairs nav ikdienā jādzīvo disfunkcionālā, emocionāli vardarbīgā ģimenē.

bet tas nav nejauši, es apzināti kultivēju to, lai būtu ar cilvēkiem, kuri šādai dispozīcijai vismaz netraucē, ja paši nav gluži atbalstoši, TB, lai uzklausītu manus komentārus par foršajiem sīkumiem un nebolītu acis vai nemestos pretī ar kaut kādu "bet šis, šis un šis taču ir tik SLIKTI, kā gan tu vari priecāties par kaut ko tik nenozīmīgu"; lai man būtu gana daudz laika, kurā reflektēt par savām pieredzēm un gana daudz brīvas telpas prātā, kas ļautu vismaz lielāko daļu laika "būt klātesošai mirklī"; lai mana fiziskā un garīgā veselība būtu kārtībā un nenovērstu uzmanību no tā prieka (un bēdām!) kas ir cilvēciska esība; lai es maksimāli daudz apzinātos un piefiksētu gan ikdienišķos, gan īpašos prieka mirkļus, un būtu par tiem pateicīga.

t.i., tas, ko es gribu pateikt, laikam ir, ka nav gluži tā, ka šī ir kaut kāda īpaša bērnu spēja, vienkārši bērniem biežāk (bet ne vienmēr) tiek nodrošināti apstākļi, kas ļauj priecāties. un mēs bieži vien paši grēkojam ar to, ka izturamies pret sevi vai ļaujam citiem izturēties tā, kā nekad neizturētos pret mīlētu bērnu, kā arī baiļu un citu sarežģīti risināmu faktoru dēļ paliekam vidēs, kas turpina graut to ikdienas prieka potenciālu. plus vēl tas, ka pasaule (un LV jo sevišķi) ir uzbūvēta tā, ka arī diez ko nepalīdz (par šo nesen izlasīju visai interesantu grāmatu, vislaik taisos uzrakstīt cibiņā, bet nesanāk, jo jādara dzīve, heh)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

saprotams, es ļoti vispārināju, neņemot vērā faktu, ka daudziem bērnība nepavisam nav bijis tas laimīgākais laiks.
es gan arī augu nabadzīgā, nelaimīgā, kašķīgā ģimenē, bet biju starojošs, smaidīgs, atvērts bērns. varbūt tieši tā man visvairāk pietrūkst - par spīti visam turpināt smaidīt un iet ar prieku tālāk. kaut kur sevī es šo saulīti vēl jūtu, bet tā ir pavisam dziļi noslēpta.

šitais tevis teiktais man ļoti, ļoti: "izturamies pret sevi vai ļaujam citiem izturēties tā, kā nekad neizturētos pret mīlētu bērnu."

(Reply to this) (Parent)

jā protams ka tā ir un salīdzinājums ar ķermeni ir diezgan adekvāts jo visi tie bloki tieši izpaužas kā kustību ierobežojumi

(Reply to this) (Parent)

tas meiko sensu.