|
25. Nov 2017|18:35 |
tas, manuprāt, lielā mērā ir arī vides (gan fiziskās, gan sociālās) jautājums, vai šī tendence tiek slāpēta vai ne, vai vide veicina prieku. ja godīgi, es šobrīd, domāju, no dzīves gūstu pat daudz vairāk prieka, daudz vairāk jūsmoju par sīkumiem, nekā bērnībā, jo man vairs nav ikdienā jādzīvo disfunkcionālā, emocionāli vardarbīgā ģimenē.
bet tas nav nejauši, es apzināti kultivēju to, lai būtu ar cilvēkiem, kuri šādai dispozīcijai vismaz netraucē, ja paši nav gluži atbalstoši, TB, lai uzklausītu manus komentārus par foršajiem sīkumiem un nebolītu acis vai nemestos pretī ar kaut kādu "bet šis, šis un šis taču ir tik SLIKTI, kā gan tu vari priecāties par kaut ko tik nenozīmīgu"; lai man būtu gana daudz laika, kurā reflektēt par savām pieredzēm un gana daudz brīvas telpas prātā, kas ļautu vismaz lielāko daļu laika "būt klātesošai mirklī"; lai mana fiziskā un garīgā veselība būtu kārtībā un nenovērstu uzmanību no tā prieka (un bēdām!) kas ir cilvēciska esība; lai es maksimāli daudz apzinātos un piefiksētu gan ikdienišķos, gan īpašos prieka mirkļus, un būtu par tiem pateicīga.
t.i., tas, ko es gribu pateikt, laikam ir, ka nav gluži tā, ka šī ir kaut kāda īpaša bērnu spēja, vienkārši bērniem biežāk (bet ne vienmēr) tiek nodrošināti apstākļi, kas ļauj priecāties. un mēs bieži vien paši grēkojam ar to, ka izturamies pret sevi vai ļaujam citiem izturēties tā, kā nekad neizturētos pret mīlētu bērnu, kā arī baiļu un citu sarežģīti risināmu faktoru dēļ paliekam vidēs, kas turpina graut to ikdienas prieka potenciālu. plus vēl tas, ka pasaule (un LV jo sevišķi) ir uzbūvēta tā, ka arī diez ko nepalīdz (par šo nesen izlasīju visai interesantu grāmatu, vislaik taisos uzrakstīt cibiņā, bet nesanāk, jo jādara dzīve, heh) |
|