ja neskaita par to pirmās mīlas izmešanu mēslainē (jo es visās trijās savās ilgtermiņa attiecībās pirms esošajām biju tā, kuru pamet), šis ir punktu pa punktam tas, kā es jūtos pirms pāris gadiem. pirms savu tagadējo brīnišķīgo attiecību sākuma (kurās, fun fact, esmu kopā ar savu pirmo mīlestību, pēc desmit gadiem) es piecus gadus vienkārši izņēmu sevi no aprites un prātoju, ka varbūt esmu "aromantiska" (pēc analoģijas ar aseksualitāti) un neesmu domāta mīlestībai, un ka mana ievainojamība ir trūkums, un kā es taču prasu no cilvēkiem tik maz (bet arī tas ir par daudz), es dzīvoju iekavās, lai nebūtu tā pa īstam jādomā par nākotni, es centos kontrolēt savu vidi un notiekošo, bet šī vēlme bija paralītiska un bieži traucēju pieņemt jebkādus lēmumus, es uzklausīju citu problēmas un sniedzu atbalstu to risināšanā, lai nebūtu aci pret aci jākonfrontē savējās, es mēģināju darīt tik daudzas dažādas lietas, lai attaisnotu savu eksistenci, es pilnīgi noteikti atsevišķos laikā posmos dzīvoju ar depresijas uzplaiksnījumiem, bet mana go-to frāze bija "nav jau tik slikti", kas ļāva vienkārši pazemīgi izturēt dzīvi - tā vietā, lai reāli dzīvotu.

es ticu, ka noteikti ir dažādi varianti, kā parūpēties par sevi un nonākt mierīgākā dzīves pozīcijā, kas nav ciešanu piesūcināta, bet man palīdzēja terapija. turēšu īkšķus, lai arī Tev izdodas kaut ko sev

(Reply to this) (Thread)

paldies tev par šo komentāru. tas var šķist sīkums, bet es ļoti novērtēju dzirdēt, ka neesmu šai vietā vienīgā. un ka no tās ir iespējams izkārpīties. ka šī var nebūt mana mūžīgā tagadne (lai arī šķiet, ka man "jau" ir ceturtdaļgadsimts un "ko nu vairs" :) ).

es domāju terapiju mēģināt. baidos, ka tas ir tādēļ, ka atkal vēlos, lai kāds cits man pasaka priekšā, ko darīt, bet mēģināt jau var. jāsaved sevi kārtībā pirms domāt par attiecībām, citādi otru cilvēku uztveru kā potenciālo glābiņu. un tā ir ļoti smaga nasta, ko nest.

(Reply to this) (Parent)