| 122 (i must scream but i have no mouth) |
20. Nov 2017|00:11 |
man tā riebjas visāda emocionāla huiņa. man riebjas būt vājai. man riebjas, ka mani aizķer superbanāls sūds, jo esmu viegli ievainojama.
braucu mājās (jo aizgāju no sengaidīta pasākuma prom sava mentālā stāvokļa dēļ; uzminiet nu, tas man arī riebjas) un izlasīju kādas izcakotas latviešu dzejnieces retvītu:
"things. that should be asked.
often.
in every type of.
relationship:
how is your heart.
is your breath happy. here.
do you feel free."
un sajutos tik skumji, ka teju vai raudāt sagribējās. bet tas nav par šīm attiecībām. labi, ka vismaz to es zinu. tas ir par mani vispār. ir sajūta, ka es no partnera pieprasu tik daudz un tik maz vienlaicīgi, ka tas vienkārši var pieriebties. pavisam cilvēciski. ka mana nespēja skatīties nākotnē kādā brīdī var apnikt. ka mana vēlme visu kontrolēt, bet tai pat laikā būt neticami neizlēmīgai var tā nokaitināt, ka vienkārši vairs nepietiek spēka. ka es savu vienīgo īsto mīlestību (bet vai mēs visi tā nesakām par savām pirmajām mīlestībām?) izmetu mēslainē. un tagad es kulšos pa dzīvi vientulīgi ar īsiem kaisles uzplaiksnījumiem un nīgri glūnēšu uz visām skaistajām, pielūgsmes un savstarpējas apbrīnas pilnajām bērnības draugu kāzu bildēm.
briesmīgākais ir tas, ka es viena jūtos tik labi, ka tas pat nešķiet tas sliktākais scenārijs.
varbūt es vienkārši nebiju paredzēta mīlestībai.
gribas ar kādu tā sausi nopisties, bet tinderis ir tāds trešaks, ka nevienu no tiem purniem negribu pat redzēt. |
|