Esmu nonākusi pie secinājuma, ka policisti un mēs - parastie cilvēki ir divas dažādas civilizācijas. Šodien, satiekot savu cīņubiedreni, ar kuru 5 gadus tā teikt, plecu pie pleca un vaigu sviedros, bet... kautkā vien otru vairs īsti nepazīstam, nesaprotam un arī par ko parunāt tā, lai būtu kā senāk, nav. Viņa ir policists un es nē, vai šeit var vilkt paralēles? Tik bezsakarīgi pavadītu vakaru grūti iedomāties. Kāpēc darbs policijā tā izmaina cilvēka psihi? Bet varbūt tieši pretēji, es esmu tā, kas kautkādā ziņā sava prāta evolūcijā esmu aizgājusi citā virzienā?