Kad vēl biju zaļš jauneklis, mani vairāk par visu sarūgtināja, ka esmu piedzimis bodnieku un valsts ierēdņu laikmetā. Šķita, ka vēstures notikumu viļņi ir noplakuši un nākotne pieder tikai tā saucamajai "mierīgai tautu sacensībai", t.i., savstarpējām visparastākajām komercblēdībām, pilnīgi izslēdzot spēka metodes. Atsevišķas valstis arvien vairāk sāka līdzināties parastiem komercuzņēmumiem, kuri viens ar otru konkurē, pārvilina pircējus un pasūtītājus un ar visiem līdzekļiem cenšas viens otram traucēt, vienlaikus no visa spēka klaigājot par savu godīgumu un nevainību. Jaunekļa gados man likās, ka šādi tikumi saglabāsies ilgu laiku (visi taču par to vien sapņoja) un visa pasaule pamazām pārvērtīsies par lielu universālveikalu, kura telpas negreznos pieminekļi, bet gan visveiklāko blēžu un visnaivāko ierēdņu krūšutēli. Tirgoņus piegādās Anglija, tirdzniecības personālu - Vācija, bet īpašnieku lomā būs žīdi. Ne jau par velti paši žīdi vienmēr atzīst, ka viņu lieta nav "nopelnīt", bet tikai "izmaksāt". Viņu vairākums pārvalda daudzas valodas.

Jaunības gados bieži domāju par to, kāpēc gan neesmu dzimis simts gadus agrāk. Ak! Taču varēju piedzimt, teiksim, vismaz atbrīvošanās karu laikā, kad cilvēks pats par sevi bija jau kaut ko vērts, bet nevis "darījumu kārtošana". Tā nu bieži skumstu par savu, kā liekas, pārāk vēlo atnākšanu uz zemes un kā nepelnītu likteņa triecienu uzskatu faktu, ka tā arī nāksies visu savu dzīvi pavadīt "miera un kārtības" apstākļos. Kā redzat, jau jaunībā biju "pacifists", jebšu visi mēģinājumi audzināt mani pacifisma garā bija veltīgi.