atmiņas par domām

Jocīgi, ka jūs abi ieslīguši tādās galējības. Jo ir absolūti skaidrs, ka visgrūtāk patiesību saredzēt tieši tad, kad esi galējībā. Es, savukārt, jūtos tā, ka esmu kaut kur pa vidu (daudzās lietās) - apzinos, ka ir būtiski nepavilkties uz ideju "jebkura pārmaiņa ir laba lieta", taču, saprotams, nebūtu vispārēja progresa, ja mēs nevirzītos uz jauno, advancēto. Mēs dzīvojam tik neveselīgā pasaulē/sabiedrībā, kā var alkt saglabāt tādu status quo, redzot, kā citi un pats struggleo emocionāli/psiholoģiski? Nahuj tāds mazohisms, nesaprotu. Skaidrs, ka ir jāalkst pozitīvas pārmaiņas. Bet nedrīkst ieslīgt trulā pozitīvismā, jo tas aizmālē acis un galu galā nogalina.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jūs abi vienādi maucat ar kłūdainām dihotomijām

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jūs abi vienādi maucat ar kłūdainām dihotomijām

(Reply to this) (Parent)