atmiņas par domām

ulvs @ 02:10 pm: Jocīgi, ka jūs abi ieslīguši tādās galējības. Jo ir absolūti skaidrs, ka visgrūtāk patiesību saredzēt tieši tad, kad esi galējībā. Es, savukārt, jūtos tā, ka esmu kaut kur pa vidu (daudzās lietās) - apzinos, ka ir būtiski nepavilkties uz ideju "jebkura pārmaiņa ir laba lieta", taču, saprotams, nebūtu vispārēja progresa, ja mēs nevirzītos uz jauno, advancēto. Mēs dzīvojam tik neveselīgā pasaulē/sabiedrībā, kā var alkt saglabāt tādu status quo, redzot, kā citi un pats struggleo emocionāli/psiholoģiski? Nahuj tāds mazohisms, nesaprotu. Skaidrs, ka ir jāalkst pozitīvas pārmaiņas. Bet nedrīkst ieslīgt trulā pozitīvismā, jo tas aizmālē acis un galu galā nogalina.