atmiņas par domām

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
12:43 pm: es gribētu arī nàkamgad saprast kas ir tas kas cilvēkiem un protams īpaši man nełauj klausīties. kad klausīšanās laikā jau ir par 90% uzvilkts un gatavo, ko teiks pretī. it kā viss būtu strīdêšanās pat tas kas nav domāts strīdēšanās
un tad vai esat pamanījuši to bailīgo stāvokli kas iestājas, ja tu pēkšni saproti, ka otrs patiešām klausās. apklusis iekšēji un ārēji un klausās pēc būtības. tad nervozitāte iestājas pašā runātājā. nevar būt ka viss ko es tagad te dirsīšu tiks dzirdēts un man būs jāatbild par bazaru

karoče, novēlu sarunāties un mazāk runāt un mazāk zināt

5 komentāri - es visu tāpat jau zinu

Comments

[User Picture]
From:[info]iive
Date:December 29th, 2017 - 01:52 pm
(Link)
Interesants jautājums. Man šķiet, ka tas saistīts ar to, kā mēs identificējamies ar saviem stāstiem par sevi, un vēlamies, lai mums šie stāsti piederētu, un baidāmies, ka kāds runās mūsu vietā ar citu stāstu. Tā patiesā klausīšanās jau ir klausīšanās "kas ir aiz stāsta".
[User Picture]
From:[info]adele_varbut
Date:December 29th, 2017 - 03:04 pm
(Link)
Lai gan tāda problēma pastāv dažādās komunikācijas formās, šķiet ka sarakstīšanās ir laba forma, lai iemācītos klausīties. Jo rakstīto var izlasīt bez otra satraucošās klātbūtnes, padomāt, kas ir pateikts, un nogaidīt ar atbildi, līdz šķiet, ka esi sapratis. Un raksīšana ļauj labāk apzināties, ka par teikto ir jāatbild.
[User Picture]
From:[info]dejavu
Date:December 30th, 2017 - 11:13 pm
(Link)
Man ir tā, ka, ja es 100% klausos un nepiefiksēju atbildes domas, tad, kad runātājs apklust, man nav ko teikt, un saruna nomirst.
[User Picture]
From:[info]teja
Date:December 31st, 2017 - 12:06 pm
(Link)
tad lai mirst! runat nav obligati
From:[info]otrkart
Date:December 31st, 2017 - 06:17 pm
(Link)
Klusums jau arī ir sarunas turpinājums, bet saruna nomirst, kad viens, otrs vai abi to tā klusuma izbīstas.
Powered by Sviesta Ciba