es gribētu arī nàkamgad saprast kas ir tas kas cilvēkiem un protams īpaši man nełauj klausīties. kad klausīšanās laikā jau ir par 90% uzvilkts un gatavo, ko teiks pretī. it kā viss būtu strīdêšanās pat tas kas nav domāts strīdēšanās :
un tad vai esat pamanījuši to bailīgo stāvokli kas iestājas, ja tu pēkšni saproti, ka otrs patiešām klausās. apklusis iekšēji un ārēji un klausās pēc būtības. tad nervozitāte iestājas pašā runātājā. nevar būt ka viss ko es tagad te dirsīšu tiks dzirdēts un man būs jāatbild par bazaru
karoče, novēlu sarunāties un mazāk runāt un mazāk zināt
un tad vai esat pamanījuši to bailīgo stāvokli kas iestājas, ja tu pēkšni saproti, ka otrs patiešām klausās. apklusis iekšēji un ārēji un klausās pēc būtības. tad nervozitāte iestājas pašā runātājā. nevar būt ka viss ko es tagad te dirsīšu tiks dzirdēts un man būs jāatbild par bazaru
karoče, novēlu sarunāties un mazāk runāt un mazāk zināt
Comments
Interesants jautājums. Man šķiet, ka tas saistīts ar to, kā mēs identificējamies ar saviem stāstiem par sevi, un vēlamies, lai mums šie stāsti piederētu, un baidāmies, ka kāds runās mūsu vietā ar citu stāstu. Tā patiesā klausīšanās jau ir klausīšanās "kas ir aiz stāsta".
|
Lai gan tāda problēma pastāv dažādās komunikācijas formās, šķiet ka sarakstīšanās ir laba forma, lai iemācītos klausīties. Jo rakstīto var izlasīt bez otra satraucošās klātbūtnes, padomāt, kas ir pateikts, un nogaidīt ar atbildi, līdz šķiet, ka esi sapratis. Un raksīšana ļauj labāk apzināties, ka par teikto ir jāatbild.
Man ir tā, ka, ja es 100% klausos un nepiefiksēju atbildes domas, tad, kad runātājs apklust, man nav ko teikt, un saruna nomirst.
(Reply to this) (Thread)
Klusums jau arī ir sarunas turpinājums, bet saruna nomirst, kad viens, otrs vai abi to tā klusuma izbīstas.
(Reply to this) (Parent)