Mani sajūsmina, kā šis vilnis paplašina valodu. Apzināšanās gaismai iespīdot vietās, kuras līdz šim bijušas tumsā, vai arī tikai akadēmijā.
Es vienkārši esmu apzināšanās fans. Vakar lasīju lasīju tabulā saliktos šo te slikto vīriešu kluba paziņojumus, un gandrīz katrā izlasīju kaut ko pārsteidzoši skaidru. Consensual seduction ritual, baby.
Comments
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Nenocietīšos un tomēr pateikšu, jo uzskatu Tevi par visumā ļoti saprātīgu cilvēku-
Šī visa runāšana par un ap #metoo un kādiem tur predatory variantiem pilnībā nepiemin:
Pirmkārt - noteikti pirms runāt par jebkādām harrasment situācijām, būtu jāizpēta sīki neirozinātnieku viedoklis par to, kā tad īsti atšķiras vīriešu un sieviešu smadzenes tādā ziņā, ka ir skaidri redzamas kopsakarības, kā vienu un to pašu situāciju redzēs vīrietis, kā sieviete
No tā izriet, ka ir situācijas, kuras pēc noklusēšanas radīs pārpratumus, un tas nevar tikt nosaukts par harrasment, jo izriet no ģenētikas
(un atkal seko atrunas, ka ģenētika ir viens, audzināšana cits, vide vēl cits), taču zinātniskais diskurss, kāpēc pārpratumi rodas, nu tiešām nevienā #metoo postā neparādās, ne LV, ne ārzemju diskusijās, kur es lasu
Otrkārt, un tie ir tikai mani novērojumi - viena no galvenajām lietām šajos pārpratumos ir empātijas trūkums.
Būtu pārdroši apgalvot, ka vidējai sievietei caurmērā empātijas ir krietni vairāk kā vidējam vīrietim (man nav uzņēmības rakt zinātniskos rakstus par šo tēmu), taču diezgan neapstrīdami Latvijas sabiedrībā ir šis -
Veicot valodas analīzi meiteņu starpā un zēnu starpā, ātri atklājas, ka meitenes bieži sarunājoties lieto frāzes "Iedomājies!..." vai "Ko Tu darītu, ja Tu būtu manā vietā?" (atkal prasās atsauce uz kādu pētījumu, bet nu šis man liekas pārāk ticami, lai piesietos)
Un no tā savukārt izriet, ka meitenes jau no agra vecuma sarunājoties veicina šo empātijas izpratni vistiešākajā veidā.
Viņas noskaidro, kā viņu rīcība likusi justies apkārtējiem. Viņas vispār vairāk domā par to, ko citi padomās par viņu rīcību. Viņas sarunā lūdz draudzenēm iejusties viņu ādā, lai saprastu labāk savas un citu cilvēku emocijas. Viņas, labā gadījumā, apzinās, ka emociju dēļ var rīkoties neadekvāti, tāpēc lūdz draudzenei/mātei vai citai uzticības personai novērtēt situāciju.
Turpretī analizējot zēnu sarunas, atklājas cita aina. Zēni šādi viens otram sirdi caurmērā neizkrata, tikai izdara secinājumus - es izdarīju to, rezultāts bija tāds. Nav sīkākas analīzes.
No tā izriet, ka pēc maniem novērojumiem Latvijā zēnu un meiteņu valoda vien parāda, ka vecumā, kad sākas pirmie randiņi, meitenēm varētu būt daudz attīstītāka empātija.
Otrkārt - atkal droši vien ģenētiski predisponēta lieta - vīrieši caurmērā runā mazāk. Tāpēc cerēt, ka viņi visās situācijās jautās, pirms darīs, arī ir naivi. Nu nav tā, ka viņi regulāri lietotu šādu frāzi: "Es grasos darīt to un to, ko Tu par to domā?", kaut potenciālās harrasment situācijās šī frāze būtu ļoti, ļoti piemērota.
Kopsavilkumā tas, kā es to saprotu, par ko šobrīd cīnās feminisms šajā harrasment sakarā, ir par robežu paplašināšanu.
Ja kādreiz tika uzskatīts, ka tad, kad vīrietis ar sievieti iet uz randiņiem, un septītais randiņš notiek pie vīrieša kā romantiskas vakariņas, sieviete ir devusi piekrišanu centientiem viņu noskūpstīt vai jutekliski pieskarties, tad šobrīd notiek cenšanās mainīt sabiedrības domu, ka sieviete nekādu implicētu "jā" nav pateikusi, un saglabā iespēju aiziet vai pārtraukt kontaktu jebkurā brīdī.
Atceros mātes teikto piemēru, ka 70-tajos gados bija grūti dabūt plates ar jaunāko ārzemju mūziku. Un tad, ja jaunieši tās kaut kur dabūja, tad to zēnu, kuriem šīs plates bija, aicinājums: "Nāc pie manis paklausīties plates un padejot" bija kā eifēmisms romantiskai interesei. Jā kāda meitene nebija lietas kursā, un būtu aizgājusi burtiski klausīties plates, viņa būtu šokā, ka viņai cenšas uzlikt roku uz pleca vai ko vairāk.
Tādā ziņā arī šī robežu paplašināšana mūsdienās nozīmē, ka sievietēm cenšas radīt daudz vairāk drošu atrašanās vietu, kamēr vēl pirms dažiem gadu desmitiem atrasties ārpus mājas bez sava vīrieša vai vecākas sievietes jaunām sievietēm skaitījās apzināta riskēšana.
Šī visa runāšana par un ap #metoo un kādiem tur predatory variantiem pilnībā nepiemin:
Pirmkārt - noteikti pirms runāt par jebkādām harrasment situācijām, būtu jāizpēta sīki neirozinātnieku viedoklis par to, kā tad īsti atšķiras vīriešu un sieviešu smadzenes tādā ziņā, ka ir skaidri redzamas kopsakarības, kā vienu un to pašu situāciju redzēs vīrietis, kā sieviete
No tā izriet, ka ir situācijas, kuras pēc noklusēšanas radīs pārpratumus, un tas nevar tikt nosaukts par harrasment, jo izriet no ģenētikas
(un atkal seko atrunas, ka ģenētika ir viens, audzināšana cits, vide vēl cits), taču zinātniskais diskurss, kāpēc pārpratumi rodas, nu tiešām nevienā #metoo postā neparādās, ne LV, ne ārzemju diskusijās, kur es lasu
Otrkārt, un tie ir tikai mani novērojumi - viena no galvenajām lietām šajos pārpratumos ir empātijas trūkums.
Būtu pārdroši apgalvot, ka vidējai sievietei caurmērā empātijas ir krietni vairāk kā vidējam vīrietim (man nav uzņēmības rakt zinātniskos rakstus par šo tēmu), taču diezgan neapstrīdami Latvijas sabiedrībā ir šis -
Veicot valodas analīzi meiteņu starpā un zēnu starpā, ātri atklājas, ka meitenes bieži sarunājoties lieto frāzes "Iedomājies!..." vai "Ko Tu darītu, ja Tu būtu manā vietā?" (atkal prasās atsauce uz kādu pētījumu, bet nu šis man liekas pārāk ticami, lai piesietos)
Un no tā savukārt izriet, ka meitenes jau no agra vecuma sarunājoties veicina šo empātijas izpratni vistiešākajā veidā.
Viņas noskaidro, kā viņu rīcība likusi justies apkārtējiem. Viņas vispār vairāk domā par to, ko citi padomās par viņu rīcību. Viņas sarunā lūdz draudzenēm iejusties viņu ādā, lai saprastu labāk savas un citu cilvēku emocijas. Viņas, labā gadījumā, apzinās, ka emociju dēļ var rīkoties neadekvāti, tāpēc lūdz draudzenei/mātei vai citai uzticības personai novērtēt situāciju.
Turpretī analizējot zēnu sarunas, atklājas cita aina. Zēni šādi viens otram sirdi caurmērā neizkrata, tikai izdara secinājumus - es izdarīju to, rezultāts bija tāds. Nav sīkākas analīzes.
No tā izriet, ka pēc maniem novērojumiem Latvijā zēnu un meiteņu valoda vien parāda, ka vecumā, kad sākas pirmie randiņi, meitenēm varētu būt daudz attīstītāka empātija.
Otrkārt - atkal droši vien ģenētiski predisponēta lieta - vīrieši caurmērā runā mazāk. Tāpēc cerēt, ka viņi visās situācijās jautās, pirms darīs, arī ir naivi. Nu nav tā, ka viņi regulāri lietotu šādu frāzi: "Es grasos darīt to un to, ko Tu par to domā?", kaut potenciālās harrasment situācijās šī frāze būtu ļoti, ļoti piemērota.
Kopsavilkumā tas, kā es to saprotu, par ko šobrīd cīnās feminisms šajā harrasment sakarā, ir par robežu paplašināšanu.
Ja kādreiz tika uzskatīts, ka tad, kad vīrietis ar sievieti iet uz randiņiem, un septītais randiņš notiek pie vīrieša kā romantiskas vakariņas, sieviete ir devusi piekrišanu centientiem viņu noskūpstīt vai jutekliski pieskarties, tad šobrīd notiek cenšanās mainīt sabiedrības domu, ka sieviete nekādu implicētu "jā" nav pateikusi, un saglabā iespēju aiziet vai pārtraukt kontaktu jebkurā brīdī.
Atceros mātes teikto piemēru, ka 70-tajos gados bija grūti dabūt plates ar jaunāko ārzemju mūziku. Un tad, ja jaunieši tās kaut kur dabūja, tad to zēnu, kuriem šīs plates bija, aicinājums: "Nāc pie manis paklausīties plates un padejot" bija kā eifēmisms romantiskai interesei. Jā kāda meitene nebija lietas kursā, un būtu aizgājusi burtiski klausīties plates, viņa būtu šokā, ka viņai cenšas uzlikt roku uz pleca vai ko vairāk.
Tādā ziņā arī šī robežu paplašināšana mūsdienās nozīmē, ka sievietēm cenšas radīt daudz vairāk drošu atrašanās vietu, kamēr vēl pirms dažiem gadu desmitiem atrasties ārpus mājas bez sava vīrieša vai vecākas sievietes jaunām sievietēm skaitījās apzināta riskēšana.
(Reply to this) (Thread)
turpinājums-
No evolūcijas viedokļa, ja ir vajadzība, lai ģenētika mainītos, tā n-skaita paaudžu laikā mainās.
Taču šobrīd konkrēts sods ir par izvarošanu. Situācijās, kad sieviete tiek pazemota, jo atrodas upura lomā, un viņai izsaka rupjus komentārus vai pieskaras, tieša soda nav. Un, kā diemžēl zināms, ja nav soda, tas ir atļauts.
Ārzemēs ar to cīnās, ja šādas situācijas notiek darba vietās. Tad ir iespēja sūdzēties human resources departamentā par sexual harrasment vai unwanted advances. Latvijā tik daudzu darba vietu, kur būtu šādi departmenti, cik zinu, nav, tāpēc tā nav norma.
Nobeigumā gribu minēt pavisam skaidri, ka es redzu, ka šie pārpratumi, kuri objektīvi ir harrasment, nav cēlonis, bet tikai sekas empātijas trūkumam un citām īpašībām, kuras trūkst šo darbību veicējiem.
Noteikti gribu pieminēt, ka vīrieši var/mēdz pieļaut daudzas kļūdas savu bērnu audzināšanā tieši tādu pašu iemeslu dēļ. Piemēram - tēvs grib bērnu atturēt bērnu no spļaušanas uz ielas vai spēlēšanās ar ēdienu. Tēvs bērnam nikni uzbrēc, ka tā nedrīkst, esi taču pieklājīgs cilvēks. Vai arī - ja nemāki taisīt ēst, neķērnā tās olas un miltus.
Ja tēvs šos aizrādījums pasaka pārāk īsi un pārāk bargi, bērnam var rasties bailes no tēva.
Tāpēc situācijās, kur kāds vīrietis domājot labu, izdara sliktu, ir biežāk, jo viņa prātā iznākumam bija jābūt citam. Vīrietis nebija iedziļinājies otra cilvēka psihē nemaz, un tāpēc darīja pa savam. Ar to arī rodas daudz problēmu un pārpratumu.
Tā kā ar šo es gribu teikt, ka runa nav tikai par harrasment situācijām, bet par to, ka vīriešiem būtu daudz vieglāk "iemānīt" vajadzību apgūt empātiju un saprast, kurās situācijās vajag runāt pirms darīt, ne tikai piedraudot ar sodu par unwanted advances, bet piesolot, ka tā viņi būs labāki tēvi saviem bērniem.
Tā teikt, labāk solīt burkānu, nekā pātagu.
No evolūcijas viedokļa, ja ir vajadzība, lai ģenētika mainītos, tā n-skaita paaudžu laikā mainās.
Taču šobrīd konkrēts sods ir par izvarošanu. Situācijās, kad sieviete tiek pazemota, jo atrodas upura lomā, un viņai izsaka rupjus komentārus vai pieskaras, tieša soda nav. Un, kā diemžēl zināms, ja nav soda, tas ir atļauts.
Ārzemēs ar to cīnās, ja šādas situācijas notiek darba vietās. Tad ir iespēja sūdzēties human resources departamentā par sexual harrasment vai unwanted advances. Latvijā tik daudzu darba vietu, kur būtu šādi departmenti, cik zinu, nav, tāpēc tā nav norma.
Nobeigumā gribu minēt pavisam skaidri, ka es redzu, ka šie pārpratumi, kuri objektīvi ir harrasment, nav cēlonis, bet tikai sekas empātijas trūkumam un citām īpašībām, kuras trūkst šo darbību veicējiem.
Noteikti gribu pieminēt, ka vīrieši var/mēdz pieļaut daudzas kļūdas savu bērnu audzināšanā tieši tādu pašu iemeslu dēļ. Piemēram - tēvs grib bērnu atturēt bērnu no spļaušanas uz ielas vai spēlēšanās ar ēdienu. Tēvs bērnam nikni uzbrēc, ka tā nedrīkst, esi taču pieklājīgs cilvēks. Vai arī - ja nemāki taisīt ēst, neķērnā tās olas un miltus.
Ja tēvs šos aizrādījums pasaka pārāk īsi un pārāk bargi, bērnam var rasties bailes no tēva.
Tāpēc situācijās, kur kāds vīrietis domājot labu, izdara sliktu, ir biežāk, jo viņa prātā iznākumam bija jābūt citam. Vīrietis nebija iedziļinājies otra cilvēka psihē nemaz, un tāpēc darīja pa savam. Ar to arī rodas daudz problēmu un pārpratumu.
Tā kā ar šo es gribu teikt, ka runa nav tikai par harrasment situācijām, bet par to, ka vīriešiem būtu daudz vieglāk "iemānīt" vajadzību apgūt empātiju un saprast, kurās situācijās vajag runāt pirms darīt, ne tikai piedraudot ar sodu par unwanted advances, bet piesolot, ka tā viņi būs labāki tēvi saviem bērniem.
Tā teikt, labāk solīt burkānu, nekā pātagu.
Tev lielā mērā ir taisnība. Lai arī es noraidu džender-bināro valodu, cilvēku smadzeņu darbība atšķiras. Bet šajā skandālā tiek runāts par to, kā ir sociāli akceptējami lietot varu. Katram nākas dabiskās smadzeņu un ķermeņu izpausmes kaut kā ierobežot, lai mēs visi te varētu draudzīgi kopā dzīvot.
(Reply to this) (Parent)