![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
eos @ :
Šī visa runāšana par un ap #metoo un kādiem tur predatory variantiem pilnībā nepiemin:
Pirmkārt - noteikti pirms runāt par jebkādām harrasment situācijām, būtu jāizpēta sīki neirozinātnieku viedoklis par to, kā tad īsti atšķiras vīriešu un sieviešu smadzenes tādā ziņā, ka ir skaidri redzamas kopsakarības, kā vienu un to pašu situāciju redzēs vīrietis, kā sieviete
No tā izriet, ka ir situācijas, kuras pēc noklusēšanas radīs pārpratumus, un tas nevar tikt nosaukts par harrasment, jo izriet no ģenētikas
(un atkal seko atrunas, ka ģenētika ir viens, audzināšana cits, vide vēl cits), taču zinātniskais diskurss, kāpēc pārpratumi rodas, nu tiešām nevienā #metoo postā neparādās, ne LV, ne ārzemju diskusijās, kur es lasu
Otrkārt, un tie ir tikai mani novērojumi - viena no galvenajām lietām šajos pārpratumos ir empātijas trūkums.
Būtu pārdroši apgalvot, ka vidējai sievietei caurmērā empātijas ir krietni vairāk kā vidējam vīrietim (man nav uzņēmības rakt zinātniskos rakstus par šo tēmu), taču diezgan neapstrīdami Latvijas sabiedrībā ir šis -
Veicot valodas analīzi meiteņu starpā un zēnu starpā, ātri atklājas, ka meitenes bieži sarunājoties lieto frāzes "Iedomājies!..." vai "Ko Tu darītu, ja Tu būtu manā vietā?" (atkal prasās atsauce uz kādu pētījumu, bet nu šis man liekas pārāk ticami, lai piesietos)
Un no tā savukārt izriet, ka meitenes jau no agra vecuma sarunājoties veicina šo empātijas izpratni vistiešākajā veidā.
Viņas noskaidro, kā viņu rīcība likusi justies apkārtējiem. Viņas vispār vairāk domā par to, ko citi padomās par viņu rīcību. Viņas sarunā lūdz draudzenēm iejusties viņu ādā, lai saprastu labāk savas un citu cilvēku emocijas. Viņas, labā gadījumā, apzinās, ka emociju dēļ var rīkoties neadekvāti, tāpēc lūdz draudzenei/mātei vai citai uzticības personai novērtēt situāciju.
Turpretī analizējot zēnu sarunas, atklājas cita aina. Zēni šādi viens otram sirdi caurmērā neizkrata, tikai izdara secinājumus - es izdarīju to, rezultāts bija tāds. Nav sīkākas analīzes.
No tā izriet, ka pēc maniem novērojumiem Latvijā zēnu un meiteņu valoda vien parāda, ka vecumā, kad sākas pirmie randiņi, meitenēm varētu būt daudz attīstītāka empātija.
Otrkārt - atkal droši vien ģenētiski predisponēta lieta - vīrieši caurmērā runā mazāk. Tāpēc cerēt, ka viņi visās situācijās jautās, pirms darīs, arī ir naivi. Nu nav tā, ka viņi regulāri lietotu šādu frāzi: "Es grasos darīt to un to, ko Tu par to domā?", kaut potenciālās harrasment situācijās šī frāze būtu ļoti, ļoti piemērota.
Kopsavilkumā tas, kā es to saprotu, par ko šobrīd cīnās feminisms šajā harrasment sakarā, ir par robežu paplašināšanu.
Ja kādreiz tika uzskatīts, ka tad, kad vīrietis ar sievieti iet uz randiņiem, un septītais randiņš notiek pie vīrieša kā romantiskas vakariņas, sieviete ir devusi piekrišanu centientiem viņu noskūpstīt vai jutekliski pieskarties, tad šobrīd notiek cenšanās mainīt sabiedrības domu, ka sieviete nekādu implicētu "jā" nav pateikusi, un saglabā iespēju aiziet vai pārtraukt kontaktu jebkurā brīdī.
Atceros mātes teikto piemēru, ka 70-tajos gados bija grūti dabūt plates ar jaunāko ārzemju mūziku. Un tad, ja jaunieši tās kaut kur dabūja, tad to zēnu, kuriem šīs plates bija, aicinājums: "Nāc pie manis paklausīties plates un padejot" bija kā eifēmisms romantiskai interesei. Jā kāda meitene nebija lietas kursā, un būtu aizgājusi burtiski klausīties plates, viņa būtu šokā, ka viņai cenšas uzlikt roku uz pleca vai ko vairāk.
Tādā ziņā arī šī robežu paplašināšana mūsdienās nozīmē, ka sievietēm cenšas radīt daudz vairāk drošu atrašanās vietu, kamēr vēl pirms dažiem gadu desmitiem atrasties ārpus mājas bez sava vīrieša vai vecākas sievietes jaunām sievietēm skaitījās apzināta riskēšana.