Emocijas, jo īpaši uztraukums un dusmas, rada ievērojamu intelekta līmeņa krišanos, es to bieži pamanu gan citos gan sevī. Tipa, runā kaut kādu klišejisku sviestu, neuztver mājienus, atsauces, jokus vispār ne - uzreiz saspringst, nostājas cīņas pozā. Pēc tam viss atkal atjaunojas kā bijis. Bet ir daži tādi, kam laikam ir tāda līmeņa social anxiety, ka spēj demonstrēt savu reālo domas līmeni tikai rakstiski, bet sarunājoties šķiet garlaicīgi un un vidēji tupi. :
Es nezinu, kāpēc mēs uztveram cits citu kā draudus savai dzīvībai.
Es nezinu, kāpēc mēs uztveram cits citu kā draudus savai dzīvībai.
Comments
Savai apziņai, kam gan citam. Bet tas jau tikai tāds jociņš, nezinu, kādēļ tā rakstīju, droši vien kafija vainīga, haha. Neņem pie sirds.
(izlikšos, ka šo nelasīju) Ingmar, nesaistīts reliģisks jautājums, vai tu tici tam, ka mēs visi esam vienas apziņas dažādas izpausmes?
es jau samierinājos, ka piederu pie tiem, "kam laikam ir tāda līmeņa social anxiety, ka spēj demonstrēt savu reālo domas līmeni tikai rakstiski, bet sarunājoties šķiet garlaicīgi un un vidēji tupi", un tad laikam kļuva labāk
Aizvien biežāk pārliecinos, ka man piemīt šis social anxiety. Lai gan reizēm dusmās (tādās, kas nenomāc intelektu) es pat spēju izdomāt vairāk. Reizēm emocijas palīdz intelektam, ja tās nepārvēršas par orkānu.
tur nav arī kaut kāds sakars ar nevēlēšanos performēt? un saņemt vērtējumu? ar visiem sarunu biedriem taču tā nav.
(Reply to this) (Thread)