ļoti slikti, ka Latvijas mākslinieki par apakšmāksliniekiem ņem to, ko viņi vislabāk pazīst, iespējams, vienīgo vajadzīgajā žanrā, ko pazīst, nevis cenšas dabūt labāko, kas ir. šajā jomā tāpat kā klosterdzīvē vajadzētu dot šķīstības, nabadzības un paklausības solījumus. jo katra atkāpšanās no šiem trim agri vai vēlu nāk gaismā un sadirš produktu. :
Comments
Lasu grāmatu par visu laiku lielāko impresāriju Djagiļevu, kurš uzskatīja, ka nošķirt privāto un profesionālo ir mietpilsoniski, un nestrādāja ne ar vienu, kurš nebūtu, vai nevarētu būt viņa draugs
(Reply to this) (Thread)
protams, arī tas ir patiesi, es vairāk domāju pret otru galu - strādāt ar kādu tikai tāpēc, ka viņš ir draugs. labam dzejas krājumam sūdīgs dizains utt.
labam dzejas krājumam ir sūdīgs dizains arī tad, ja mākslinieks nav draugs - dzejnieks nezina, ko grib, bet mākslinieks viņu nepazīst un nejūt, ko vajag.
(Reply to this) (Parent)
man arī patīk tas viedoklis, ka nevar būt "foršs čoms, bet sūdīgs mākslinieks"
(Reply to this) (Parent)