man atklāti rakstīt negribas tikai tādēļ, ka man ir kauns par savu trulo, nolaidīgo un izšķērdīgo dzīvi. :
Comments
tad, kad dzīvē bija daudz vairāk pazemojumu, pašapziņas svārstību, robežsituāciju un sliktas uzvedības, es nemaz nekaunējos rakstīt atklāti.
Man nav tādas dzīves, bet kauns rakstīt atklāti vienalga, man liekas, ka atklāti ieraksti par jebkādu dzīvi varētu radīt iespaidu, ka tā ir trula, nolaidīga un izšķērdīga.
Atļaušos nocitēt pat sevi - es to kādam piekomentēju pie tām atklātībām un kāpēc man šķita, ka vajag speciālu, selektīvu klubiņu - lai netraucētu dzīvot citiem, smalkjūtīgiem cilvēkiem: ...kauns ir ne tikai par savām domām vai aprakstāmajiem notikumiem - kauns ir uzvelt atbildību ar savu atklāto ierakstu citiem, kuriem tas jālasa. Man ir tāda sajīuta, ka šādi ieraksti cilvēkiem rada diskomfortu: "nu, bļin, nu kā šitā var, un nav pat nogriezta komentēšanas iespēja, vellos, un ko tad lai es tagad par šito saku? Bet kaut kas taču jāsaka? Ņems vēl un apvainosies?" Tad, lūk, šādā kopienā cilvēki butu savstarpēji noslēguši nerakstītu vienošanos, ka te DRĪKST rakstīt atklātības, ka tās DRIKST nekomentēt un arī nelasīt, un nevien no citiem neko negaida - tā ir tikai iespēja mazliet un nesodīti ekshibicionēt, publiski pakasīt niezošu vietu. Kaut kā tā.
(Reply to this) (Thread)
es tikko sapratu, ka atklātība varētu būt solis atpakaļ uz rakstīšanu un no tās izrietošo pašcieņu un estetizēto dzīves uztveri.
es tieši šorīt aizdomājos par to, ka vislielākie draudi jebko rakstīt publiski ir no cilvēkiem, kas savā zināšanā vai atziņā ir aizgājuši daudz tālāk par mani, bet kam ir trūcis mākas to kaut kā izrādīt, lai tas viņiem dzīvē nāktu par labu, vai to iestrādātu savā personā, lai pakāptos pa garīgās attīstības kāpnēm un nedegtu dusmās. tie tad ir pirmie delfu komentētāji un punkti.
Kuš, ku, kuš, tā jau nebūtu slēgta kopiena, tā būtu atklāta domubiedru kopiena:)
(Reply to this) (Parent)